Trīs vienā
Mārtiņš atzīstas, ka ideja iegādāties mopsi ir nošpikota: «Vispirms ieskatījos mākslinieces Annas Heinrihsones mopsī Berimorā Bregovičā, kas ilgus gadus piedalījās daudzos Berimora kino pasākumos. Ne bez vainas bija ģimenes drauga Dailes teātra direktora Andra Vītola mopsis, arī Berimors.»
Tiesa gan, ceļš līdz Fredim nebija gludi asfaltēts. Mārtiņš Vilkārsis ar mājdzīvniekiem nekad nav īpaši nodarbojies. Senāk viņam gan bijis suns, mājās piedzīvots arī kāmis un pat žurka, taču «grauzēji man nav īpaši pie sirds». Mārtiņa un viņa sievas, teātra zinātnieces Ingrīdas mājā Jelgavā dzīvoja arī balts papagailis Gustavs ar košu dzeltenu cekulu un it kā uzkrāsotiem spilgti oranžiem vaigiem. Taču pirms vairākiem gadiem Gustavs nomiris ar sirdstrieku. «Ilgi skatījāmies uz mopšiem, bet Ingrīda sev iestāstīja, ka viņai ir alerģija no suņu spalvām. Tomēr sadūšojāmies, jo es biju pārliecināts - no mūsu suņa viņai alerģijas nebūs! Un nav arī.»
Mārtiņš, stāstot par Fredi, kļūst ļoti runīgs: «Fredis ir trīs vienā - kompanjons, psihoterapeits un ģimenes ārsts. Viņā ir šarms un intelekts. Fredis visu saprot, un viņam par visu ir savs personīgs viedoklis. Luteklītis pilnīgākais.»
Svarīgas labas manieres
Fredis nav gājis augstās skolās, uzvaru kausu un diplomu viņam nav. Bēdīgi, jo, kā saka - nav ordeņu, nav seksa, taču labas uzvedības manieres Fredim ir gēnos. Ar Andra Vītola mopsi Berimoru viņš draudzējas kā divi bračkas. Annas Jansones Berta - milzīga auguma kaukāzieša krustojums - savos laukos Fredi aizstāv kā māte, «kaut šis viņu abižo visādos formātos», bet Engurē ar vācu putnu šķirnes suņu meitenīti Fredim tāda mīla, ka reiz kvēlais pielūdzējs sirdsdāmu jūrā peldus pavadījis līdz otrajam sēklim! Mārtiņš smej: «Tikai tad uzzinājām, ka Fredis prot peldēt. Līdz tam viņš knapi ķepas pamērcēja ūdenī, baidījās!»
Pret kauslīgiem suņiem Fredis ir vienaldzīgs, protams, kamēr kāds neklūp krāgā. Tad mopsis rieš krūti pretī. «Liepājas teātra gaismu māksliniekam Mārtiņam Feldmanim ir angļu buldogs Antons, jaunāks par Fredi, bet masa trīs reizes lielāka. Antons gribēja Fredim iestāstīt, ka viņš ir svarīgāks, un nogāza manējo uz lāpstiņām! Tad gan Fredis iekrāmēja šim pa ģīmi! Zosēnos, kur aizbraucam ciemos pie Rīgas kaimiņa un mūsu ģimenes drauga Jura Karlsona, Fredis ar komponista kaķeni Pūci aci pret aci nav stāvējis - ar dāmām nekad neko nevar zināt. Taču savā dvēselē Fredis ir izteikti draudzīgs.»
Citādi nevar būt. Freda ikdienas pastaigu vietā Kronvalda parkā pastaigājas gan vēstniecību darbinieku, gan sabiedrības krējuma suņi. Tur manīti Mārtiņa Rītiņa abi itāļu spinones. Fredis stāvējis blakus pat Helēnas Demakovas suņu jaunkundzei skaistulei Džekijai, bet ciešākas saites šie nav nodibinājuši. Fredim taču nav rakstīts uz pieres, ka viņš ir ļoti populāra persona - visos Latvijas teātros, kur vien Mārtiņš Vilkārsis strādājis scenogrāfa statusā, ciemojies arī Fredis. Viņam ir pat speciāls svētku tērps - dažādi tauriņi: zelta, melns ar zeltu, sudraba un balts. Tos Ingrīda savām rokām Fredim uzmeistaroja. Kad šarmantais mopsis kāpj uz skatuves, lai žilbinošajā slavas minūtē pirmizrādē nostātos blakus savam saimniekam, aktieri var iet bekot - Fredis saņem viskarstākos aplausus! Reiz gan viņš nobaidīja Mārtiņu - bija aizgājis paklejot pa labi pazīstamajiem Dailes teātra gaiteņiem un izrādes Amadejs laikā aizkulisēs aiz astes noķerts, citādi būtu uz lielās skatuves izgājis! Iedomājieties - melns mopsis baltajās Amadeja dekorācijās! Tad gan Mārtiņš dabūtu no Vītola pa mici! Draugu būšana te nelīdzētu, direktors noteikti iešķiebtu rājienu savam scenogrāfam!
Viss tikai pozitīvs
Mārtiņu Vilkārsi veltīgi iztaujāt par Freda negatīvajām īpašībām. Mākslinieks nogriež kā ar nazi: «Viņā viss ir pozitīvs! Mēs vispār nesaprotam, kā dzīvojām bez Freda.»
Kā izlutinātam bērnam mopsim atļauts gandrīz viss. Tabu zona ir galds un viss, kas atrodas uz tā. Tas stingri pieteikts arī ciemiņiem, un Fredis skaidri zina, ka diedelēšana nepalīdzēs. Varam arī nejautāt, kur mopsis guļ naktīs. Mārtiņš pastāsta pats: «Sākumā kucēns bija saprātīgs, savu vietiņu zināja, bet - ak, mīkstās sirdis! Tagad viņam katru vakaru jāpieņem izšķirīgs lēmums nakti pavadīt pie manis un Ingrīdas vai pie desmit gadu vecās Emīlijas, jo sapnīši ir vienlīdz saldi gan vienā, gan otrā gultā.»
Laime nekad nemēdz būt pilnīga. Fredim dzīves kvalitāti maitā alerģija: «No mikroskopiska siera gabaliņa var uzmesties baigās pumpas un tad kasoties ausis līdz asinīm noplēš. Vistrakāk ir sniegotās ziemās, kad sētnieki uz ielām kaisa sāli. Pēc pastaigas ik reizi kārtīgi mazgājam ķepas, bet viņš tās tik un tā laiza stundām ilgi. Nopirkām smalkus zābaciņus no Kanādas, tie Fredim kājās noturējās trīs minūtes. Ietērpts kostīmiņā, viņš stāv kā kosmonauts skafandrā un nekust no vietas. Glābj tikai diētas. Mainām barības. Dakteri Mazo draugu hospitālī Kalnciemā ielā ārstē ar homeopātiju. Tā dzīvojam.»
Taču, ja aizmirst par alerģiju, tad ticiet man - Fredis dzīvo kā Dieva azotē. Lai katram sunim tā.