Neskatoties uz to, ka kopš traģēdijas ir pagājis tik ilgs laiks, šie asiņainie notikumi joprojām spēj uzjundīt jaunus pārmetumus. Šovasar Minhenes slaktiņa upuru tuvinieku dusmas izraisīja Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā neievērot klusuma brīdi, lai godinātu Minhenē nogalinātos izraēliešus. «Kaunieties, jo jūs esat aizmirsuši 11 olimpiskās ģimenes locekļus. Viņi tika nogalināti uz olimpiskās zemes, un piemērotākā vieta, kur viņus atcerēties, ir atklāšanas ceremonija,» pirms olimpiskajām spēlēm Londonā notikušajā piemiņas pasākumā paziņoja Ankī Spicere, kuras vīru Andrē nogalināja teroristi.
Nevērības sekas
27 gadus pēc nacistiskā režīma krišanas Rietumvācijas pilsētai Minhenei bija piešķirtas tiesības rīkot XX vasaras olimpiskās spēles. Vācieši spēļu laikā vēlējās radīt atvērtu un draudzīgu atmosfēru, tādēļ spēļu norises vietās netika izvietota bruņota apsardze. Pie ieejas olimpiešu ciematā drošības pārbaužu laikā reti kuram lika uzrādīt dokumentus.
Izraēlas olimpiskās delegācijas vadība izteica bažas par savu drošību, tādēļ organizatori lūdza Rietumvācijas policijas psihologus izveidot 26 scenārijus iespējamajiem uzbrukumiem izraēliešiem. Situācija numur 21 precīzi paredzēja bruņotu palestīniešu iebrukumu Izraēlas olimpiešu apartamentos un ķīlnieku sagrābšanu. Tomēr vācieši nolēma negatavoties nevienam scenārijam, jo tādā gadījumā Izraēlas delegācijai vajadzētu piesaistīt bruņotu apsardzi, bet tas būtu pretrunā ar organizatoru ieceri par «bezrūpīgām spēlēm».
Organizatoru apzināti pieļautos drošības caurumus izmantoja palestīniešu teroristiskā kustība Melnais septembris, kas bija rūpīgi plānojusi savu iznācienu. Naktī uz 5. septembri astoņi treniņtērpos ģērbušies palestīnieši ar plecos uzmestām lielām sporta somām, kurās atradās šaujamieroči un granātas, pārrāpās pār divus metrus augsto drāšu žogu, kas apjoza olimpisko ciematu, un devās uz ēkām, kur bija izmitināti izraēliešu sportisti un treneri.
Ķīlnieku sagrābšanas laikā teroristi nogalināja divus izraēliešus, bet gūstā saņēma deviņus. Palestīnieši pieprasīja atbrīvot 234 politiskos ieslodzītos no cietumiem Izraēlā. Izraēlas valdība atteicās runāt ar teroristiem, bet vāciešiem neizdevās pārliecināt atbrīvot gūstekņus.
5. septembra pievakarē sagūstītāji pieprasīja, lai viņiem nodrošina lidmašīnu lidojumam uz Ēģiptes galvaspilsētu Kairu. Palestīnieši kopā ar izraēliešiem divos helikopteros tika nogādāti netālu esošajā NATO gaisa bāzē. Tur bija sagatavota pasažieru lidmašīna, ap kuru bija izvietoti snaiperi, kam vajadzēja neitralizēt palestīniešus. Tomēr atbrīvošanas operācija izvērtās asinspirtī, kuras laikā tika nogalināti abos helikopteros esošie deviņi ķīlnieki un pieci no astoņiem teroristiem.
Vācijas drošībsargājošās iestādes pēc Minhenes notikumiem tika kritizētas par nespēju novērst draudus drošībai un nemākulīgo rīcību, veicot ķīlnieku atbrīvošanu. Nesen izdevums Der Spiegel, balstoties uz atslepenotiem valdības dokumentiem, rakstīja, ka trīs nedēļas pirms iebrukuma olimpiskajā ciematā Rietumvācijas vēstniecība Libānā bija saņēmusi informāciju par iespējamiem incidentiem Minhenē. Ārlietu ministrija nosūtīja brīdinājumu izlūkdienesta nodaļai Bavārijā, bet tas tā arī netika reģistrēts.
Dieva dusmas
Trīs izdzīvojušie teroristi tika atbrīvoti pēc tam, kad 1972. gada oktobrī Melnā septembra kaujinieki nolaupīja Rietumvācijas aviokompānijas Lufthansa pasažieru lidmašīnu. Divi no viņiem vēlāk tika nogalināti Izraēlas valdības apstiprinātajā un specdienesta Mossad izpildītajā operācijā Dieva dusmas.
Operācijas, kura esot turpinājusies vairāk nekā 20 gadu, uzdevums bija sadzīt pēdas un nogalināt ikvienu, kurš bija saistīts ar Minhenes uzbrukuma organizēšanu. Tā tikusi atspoguļota arī Stīvena Spīlberga režisētajā drāmā Minhene.
Tiek uzskatīts, ka trešais izdzīvojušais Minhenes slaktiņa dalībnieks Džamals el Gašejs ir dzīvs un slēpjas Sīrijā bailēs no Izraēlas atriebības.
Par Minhenes uzbrukuma iedvesmotāju uzskatītais palestīniešu terorists Abū Dauds nomira 2010. gada jūlijā no nieru mazspējas. Viņš izdzīvoja atentātā, kas pret viņu tika sarīkots 1981. gadā Varšavā. «Es neko nenožēloju. Jūs tikai varat sapņot, ka es atvainošos,» Abū Dauds sacīja intervijā Der Spiegel 2006. gadā.