Kamēr daži grieķus apsveic ar svētdien panākto uzvaru pār Eiropas imperiālistiem, pašiem helēņiem uzvaras svinības jau visai drīz var izvērsties ar itin rūgtenu piegaršu, jo referendumā teiktais nē var nozīmēt valsts kritumu vēl lielākā finansiālā bedrē nekā līdz šim.
Visticamāk, eiforijas dzirkstis visai drīz izplēnēs, lielai daļai no tiem, kas bija pret aizdevēju prasībām, atklājot, ka ir apkrāpti, jo, lai arī kāds būtu referenduma iznākums, ierindas Grieķijas iedzīvotāja labklājība no tā nepieaugtu. Atkarībā no referenduma rezultāta runa būtu vai nu par labklājības līmeni, kas ir visai tuvs pašreizējam līmenim, vai arī par situācijas iziešanu ārpus kontrolējamiem rāmjiem un vēl lielāku atkarību no starptautisko donoru žēlastības. Tādējādi bez liekas kautrības var secināt, ka, šantažējot aizdevējus un ierosinot referendumu, Cipra valdība nevis var lepoties ar demokrātijas uzvaru, bet gan pazemojusi savu valsti un tautu.
Viens no galvenajiem pašreizējās Grieķijas valdības trumpjiem līdzšinējās sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem bija visai līdzīgs tam, ko Volstrītas finanšu sektors 2008. gadā izmantoja, lai tiktu izglābts no masveida bankrotu viļņa, un ko sarunās ar valdību varētu būt izmantojis arī kāds Latvijas uzņēmums. Loģika ir visai vienkārša: «Ja jūs mums nepalīdzēsiet, pašiem būs sliktāk.» Krīzes laikā bankas varēja atsaukties uz to, ka visai drīz sabruks depozītu apdrošināšanas sistēma, bankomātos pazudīs nauda un ekonomikas procesi kļūs nekontrolējami, turpretim Grieķija zināmā mērā varēja spekulēt ar to, ka vienošanās nepanākšana vērsīsies pret visu eirozonu, proti, investoru uzticības zudumu, liekot naudai bēgt no valūtas zonas kapitāla tirgiem, kas vainagotos ar parāda vērtspapīru ienesīguma pieaugumu, tādējādi padarot dārgāku valstu parādu pārfinansēšanu. Pieļaujams, ka uz šādu taktiku varētu tikt balstītas tālākās sarunas, taču, ja raugāmies, piemēram, zolītes kategorijās, minētais trumpis nekādā gadījumā nav uzskatāms par kreiča dāmu, bet grieķiem labvēlīgākajā gadījumā - par kārava kungu. Proti, pirmā diena pēc referenduma obligāciju tirgos pagāja, investoriem pārdodot tādu valstu kā Spānija un Itālija obligācijas, kā rezultātā to ienesīgums palielinājās. Ja šāds process ieilgtu, tas nozīmētu, ka eirozonas dienvidu valstīm, veicot jaunu parādu vērtspapīru emisiju, nāktos naudu aizņemties uz lielākiem procentiem, nekā tas noticis patlaban, nelabvēlīgam scenārijam ieilgstot, valstis atkal ievelkot tajos pašos procesos, kur parādu krīzes sākumā. Tomēr situācija Eiropas monetārajā savienībā vairs nav tāda kā 2011. gada beigās vai 2012. gada sākumā, un vismaz pagaidām šķiet, ka nekādi izjukšanas draudi nepastāv, turklāt ECB patlaban īsteno apjomīgu ekonomisko stimulēšanu, uzpērkot dalībvalstu parāda vērtspapīrus. Tāpēc, raugoties no šī brīža situācijas uz pašreizējo faktoru fona, viens nešķiet ticami, ka lielajās eirozonas dienvidu valstīs parādu vērtspapīru ienesīgums kļūtu tik augsts, lai līdz pamatiem satricinātu monetārās savienības finansiālo stabilitāti.