Robežu pārkāpēja
Teju vienlaikus ar paplānu sējumiņu, veltītu tik komplicētai sociālās mākslas/izteikuma aktivitātei kā performance (autore Zane Matule četrdesmit piecos gados notikušās socārta un akcionisma izpausmes, konceptuāli strikti atlasot ap 30 performanču, ietilpinājusi nieka 102 lappusēs un 84 fotogrāfijās), iznāk teātra zinātnieces Margaritas Ziedas teorētisks apcerējums par (patlaban) starptautiski pieprasītāko, «redzamāko» latviešu scenogrāfi mākslinieci Moniku Inesi Pormali, kuras radošās aktivitātes vēl ne tuvu nesniedzas jubilejiskos datumos. M. Pormale kā publikas pamanīta atraktīva parādība mākslā darbojas tikai trīspadsmito gadu. Toties M. Ziedas monogrāfija sniedz ārkārtīgi dāsnu vizuālo dokumentāciju par daudzo jomu (fotogrāfija, videoārts, scenogrāfija, akcijas, performances, advertising art, grafiskais dizains u. c.)talantīgo ārtisti, kas vienlīdz koši uzzied te performancēm līdzīgās aktivitātēs, te «antropoloģiskos pētījumos» - asprātīgās mākslinieciskās mistifikācijās, kurās atslēgvārds ir konsumērisma pasaules kritika, te - dziļi humānos telpiskajos cilvēkpētniecības projektos, kas, kā konstatē monogrāfijas teksta autore, M. Pormales vizītkartes formu un starptautisku atpazīstamību iegūst ar scenogrāfiju Jaunā Rīgas teātra izrādei Garā dzīve (2003).
288 (!) albumā redzamās fotogrāfijas un citas M. Pormales radošo izpausmju ilustrācijas tomēr apliecina, ka Monika krietni tālu pārkāpusi teātra telpas radītājas robežas. Proti - pētot bildes, kļūst acīmredzami skaidrs, ka Pormales personība nav ierāmējama vienā žanrā. (Atšķirībā no viņas dziļi cienītā skolotāja scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Andra Freiberga.) Grāmatas Monika spēks ir ārkārtā daudzveidīgā viena mākslinieka darbības vizuālā dokumentācija - albumu pētīt ir vairāk nekā interesanti. Turklāt, būdams bilingvāls izdevums (visi teksti pilnībā tulkoti angļu valodā), tas lieliski kalpo par globālas lietojamības uzskates līdzekli, sava veida CV - albumu pašai māksliniecei un Latvijas kultūras faniem un popularizētājiem.
Taču ir kāda problēma, ar kuru nav tikusi galā tieši teātra teorijas speciāliste Margarita Zieda.
Scenogrāfija kā aktieris
Lai gan grāmatas vāku rotā rokas plaukstas tuvplāna attēls - zīme cilvēka neatkārtojamībai, unikalitātei (pasaulē nav būtņu, kuru papilārās līnijas būtu identas), tekstā grūti sameklēt Monikas personības koda atminējumu, to, tieši ar ko māksliniece ir īpaša. Jā, tiek piesauktas vairākas starptautiski pazīstamas mākslas autoritātes, kuru darbos saskatāma formāla vai jēdzieniska līdzība ar M. Pormales veikumu un, protams, M. Pormale ir viena no tradīcijas turpinātājām. (Māksliniece pati un viņas apcerētāja nosauc iedvesmas avotus: Vanesa Bīkrofta, Antonioni, Līlientāls un HAU, Rimini Protokoll, krievu socārtistu un konceptuālista Iļjas Kabakova provokatīvā daiļrade u. c.)
Komplektā ar jaunības dienu romantisko aizraušanos ar ideoloģiski spēcīgu literatūru (Monikai mīļās padomju socreālisma klasikas grāmatas Pulka dēls, Kā rūdījās tērauds), vēlāk - ezotēriskās ideoloģijas adeptiem, instinktīvi ironisku pozicionēšanos postsociālisma drupu indīgi krāšņākajā estētiskajā areālā - superreālisma/sirreālisma nišā un citām artistiski ekscentriskām kustībām, kas aprakstītas grāmatā, rodas iespaids, ka Monika Pormale ir talantīga autsaidere, kura uzdrīkstas proklamēt pavisam jocīgas lietas. Piemēram, «scenogrāfijai ir jāspēj izstāstīt stāstu arī bez aktieriem» (31. lpp). Vai - «labs interjerists varbūt strādā līdzīgi, kā es to daru telpu iekārtojumos izrādēs. Taču interjerists ir tendēts radīt jaunu, sterilu vidi, arī izmantojot vecus priekšmetus, bet pati telpa ir bez «nospiedumiem». Es nodarbojos ar atmiņu rekonstrukciju. Reālie telpu «prototipi» un priekšmeti ir mani darbarīki. Es stāstu stāstus, ļauju uzpazīt situācijas, radīt ilūziju un atsaukt dažādas atmiņas» (53. lpp).
Nu, pirmkārt, «pašdarbojošamies», pašpietiekama scenogrāfija ir klajā pretrunā ar to teātra modeli, kurā M. Pormale guvusi vislielākos panākumus - proti, teātrī, kurā ķēde dramaturģija-vide-aktieris-režisors ir viena nedalāma mākslas veseluma (izrādes) līdzautoru komanda. Otrkārt, M. Pormales piesauktais interjerists ir acīmredzami slikts sava amata profesionālis, jo ignorē gan pasūtītāja vēlmes «pēc sava stāsta», gan savu personīgo ideju par dzīves vidi. Vai tad ar tādu «sterilu vidi» dekorējošu nejēgu sevi salīdzina scenogrāfe? Turklāt - pats jēdziens «sterila vide» ir nonsenss.
Dialoga trūkums
Manuprāt, M.Ziedas tekstā - aizrautīgajā stāstā par M. Pormali - galvenais paklupināšanās akmens ir fakts, ka (man nezināmu iemeslu dēļ) tajā konsekventi tiek ignorēta mākslinieces sadarbība ar teātru režisoriem. Šis būtiskais dialogs.
Paradoksāli, bet, spriežot pēc grāmatas, sanāk, ka auglīgais un ilgstošais tandēms ar JRT vadītāju Alvi Hermani nemaz nav detalizētākas analīzes vērts. Taču, iespējams, šādai pozīcijai ir savs, vārdā nenosauktais iemesls - M. Zieda, piemēram, nekur grāmatā neatsaucas uz Eiropā slavenāko, ilgstošo režisora - scenogrāfa tandēmu, praktiski radošo pāri - režijas ģēniju Kristofu Martāleru un viņa uzticīgo «telpogrāfi» Annu Vībroku. Lai gan tieši šis duets un viņu radītā fascinējošā teātra maģija/māksla ir analogs, kas burtiski uzprasās tikt lietots. Tas ir tandēms, kas paģēr, lai par teātri diskutētu nevis talantīga individuālisma diskursā, bet kopdarbībā. Tiesa, Anna Vībroka nu pati pievērsusies režijai.