Savu lomu spēlēja arī fakts, ka kanādieši piedalījās mūsdienu elektroniskās mūzikas tapšanā - tūkstošgades mijā, kad _Mutek_ sākās, elektroniskā popmūzika bija pumpurā, un tādi kanādieši kā Plastikman, Akufen un Deadbeat bija/ir starp spilgtākajiem tās pārstāvjiem.
Kultūra - svarīga patmīlībai
Savā esošajā apjomā festivāls neeksistētu, ja nebūtu dāsno kanādiešu politiķu un Monreālas ambīciju, kuru rezultātā tā ir Kanādas kultūras galvaspilsēta. Savā ziņā līdzīgi kā Rīga Monreāla ir, tā teikt, liela mazpilsēta, kurā dominē divas nacionalitātes - franču un angļu izcelsmes kanādieši. Spriežot pēc nemitīgajām izrādēm un koncertiem, to skaitā Rīgas Jaunā teātra izrādēm, kultūra ir svarīga pilsētas iedzīvotāju patmīlībai. Kā pa daļai jokodama saka kāda Monreālas kultūras funkcionāre, Kanāda kultūrā iegulda tik daudz, ka kanādiešu māksliniekiem pretēji amerikāņiem nav motivācijas savus darbus pārdot - viņi samierinoties ar to, ka viņu darbi ir muzejos. Monumentāla liecība kultūras nozīmei Monreālā ir Place des Arts jeb Mākslas laukums, kur līdzās tur jau esošajam laikmetīgās mākslas muzejam un pieciem teātriem ceļ vēl vienu koncertzāli - simfoniskajai mūzikai. Kultūras drudzis Monreālā esot sācies ar Expo 1967. gadā - līdzīgi kā Barselonā, kura pēc 1929.-1930. gada starptautiskās tautsaimniecības sasniegumu izstādes kļuva par jaunās arhitektūras Meku.
Veselīgs populisms
Festivāls piekopj gudru stratēģiju. Atklāšanā vārdu dod politiķiem, programmā prasmīgi maisa «zemo» ar «augsto» kultūru - dejas ar koncertiem. Pateicīgā auditorija labi pilda savu lomu - tā ir raibu raibā, sākot ar jauniem kultūras entuziastiem līdz pat 60, 70 gadu veciem pensionāriem, - koncerti notiek labās koncertzālēs un teātros kā pilsētas vecākajā teātrī Monument - National, kas pasākumam piešķir respektablu auru. Skatuves fonā ir liels ekrāns, uz kura vērojama videomāksla, ko mūsdienu tehnoloģijas parasti dara iespaidīgu, pat ja tā ir saturiski pliekana. Paskatoties uz programmu, acīs krīt labi pazīstami (līdz ar to paredzami) mūziķi, no kuriem lielais vairums ir eiropieši. Arī Rīgas elektroniskās mūzikas duets Sound Meccano tur reiz pabijuši - slovēņu elektroniskās mūzikas izdevniecības rx:tx prezentācijas ietvaros. Kanādā kā jau Ziemeļamerikā dominē roka brīvās formas, un elektronika viņiem acīmredzami ir eksotiskāka. Vienkāršojot var teikt, ka to, ko Eiropā dzird deju zālēs vai pagrīdes pasākumos, viņi bieži klausās koncertzālēs.
Negaidītākais «magnēts» festivālā bija britu ezotēriskās pagrīdes leģendas Nurse With Wound ar avangardiski industriālām ģitāras kolāžām un klaustrofobisku video par ģimenes dzīvi. Viņus pat Eiropā var piedzīvot reti, jo honorāri viņiem lieli, bet auditorijas samērā nelielas. Svaigākais festivālā paveras starp «lielajiem kokiem». «Uzāķējot» uz slavenībām, publikai tiek iemānīts arī kas tāds, ko tā nebūtu meklējusi uz savu roku. Mūsdienās turpat visa mūzikas industrija apgalvo, ka ir «eksperimentāla», lai arī realitātē tā visbiežāk ir tikai poza. Mutek festivāls ir veselīgi populistisks, neaizmirstot par izglītošanas aspektu - pretējā gadījumā tas nodokļu maksātāju atbalstu nesaņemtu.
Iziet no ambientās mīņāšanās
Mutek noskaņu daļēji iemiesoja vizuāli un tehniski noslīpētā, bet muzikāli neoriģinālā Monreālas skaņu mākslinieku Nikolā Bernjē un Martina Mesjē peformance La Chambre des machines - eksperimentālās mūzikas nebeidzamā iedvesmotāja un futūrista Luidži Rusola iedvesmā veidotās skaņu kastes intonarumori. Uzkrītoša festivālā bija jau pāris gadu ilgusī ambientās mūzikas renesanse - varbūt tas saistīts ar emociju paisumu, kas reformētā 80. gadu liriskajā stilistikā seko kā atbilde uz pēdējās desmitgades ironiju, brutalitāti un konceptuālismu. Šādas jūtelīgas pārmērības pārstāvēja, piemēram, Marsens Žils ar sakairināti eiforisku ziedu video un ambientiem basiem. Taču tam visam saknes ir Braiena Īno mūzikā, un viņa melanholiskos dziļumus ir grūti pārspēt. Tad jau drīzāk šis tas no deju naktīs dzirdētā bija muzikāli izaicinošāks kā, piemēram, King Midas Sound, kas prezentē kompozicionāli sarežģītu dub, elektronisku kolāžu, blūza un triphopa miksli, vai jaunā post-tehno sensācija Actress. Tāpēc ir novērtējami, ja kāds spēj no ambientās mūzikas melanholiskās masturbācijas iziet ar pašironiju kā Caretaker jeb Sargs - Leilands Kirbijs, bohēmas nostalģijas pārņemts mūziķis, kas izskatījās kā Led Zeppelin ģitārista Džimija Peidža karikatūra. Uzstāšanos viņš ievadīja, zibenīgi nomainot tehniski lempīgo (bija dzirdami datora klikšķi, māksliniecei uzgriežot skaļumu) kanādietes Freidas Abtanas priekšnesumu ar projekciju, kurā bija rakstīts, ka viņa darbs tapis 18 mēnešu ilgas uzdzīves rezultātā Berlīnē un tas esot viņa redzējums uz dzīvi caur dzēruma sasārtušajām acīm un fragmentārām atmiņām. Priekšnesums pārliecināja klātesošos ar savu muzikalitāti, dažādu ātrumu ambientām kolāžām, ietonētām psihedēliskās noskaņās. Beidzis spēlēt, precīzāk, atskaņot savu darbu, viņš atgāja no datora un, uznācis skatuves priekšplānā tumšās brillēs, nekrofilā, čerkstošā un ar filtriem sačakarētā balsī nodziedāja Bārbras Streizandes dziesmu The Way We Were. Uzstāšanās daudzus sakaitināja - viņš uz datora atspēlē jau gatavu gabalu! Bet viņi neuztvēra ironiju - kā zināms, daudzi elektronikas mūziķi spēlē gatavus darbus, taču to slēpj aiz šķietamas rosības pie datora. Pats Caretaker uzstāšanās laikā lietišķi malkoja vīnu. Varbūt neapmierinātos patiesībā vairāk kaitināja viņa ironija par ambientās mūzikas klišejām. Savukārt citiem tā bija trāpījums desmitniekā.
Neizpalika arī intriga - ar savu pirmo publisko koncertu (nedaudz pārspīlēti - ar muguru pret skatuvi un pilnīgā tumsā) uzstājās iespaidīgais jaunās paaudzes minimālists Eleh, kas, nometies uz ceļiem, rosījās pie milzīga un sena modulārā sintezatora. Pēdējā dienā spēlēja elektroniskās mūzikas smagsvari Bens Frosts, Tims Hekers, Vladislavs Dīlejs, Karls Mihaels fon Hausvolfs - visi reiz bijuši Rīgā. Taču pie krietni mazākām auditorijām.