Ja varētu izvēlēties, es tomēr labprātāk nezinātu, ka aizokeāna krustdēls mammas prombūtnes laikā aicina uz ballīti klasesbiedrus un pats ir jau atvēris pirmo dzērienu, bet paziņa Dānijā salst lietū, jo man nezināmu un acīmredzot negrozāmu apstākļu dēļ ir izlikta no dzīvokļa.
Ir, protams, bijis jauki turēt īkšķi par citu paziņu, kas internetā ļoti publiski apsprieda savu grūtniecību un kurai beidzot ir sākušās dzemdības, bet to, kāds viņai konkrētajā brīdī ir atvērums, man šķiet, tomēr nevajadzētu zināt...
Ak, šie mulsinošie ieraksti sociālajos tīklos... Atceros, kā satrūkos, kad sen neredzēts draugs, kura meita ir nedaudz vecāka par manējo, pavēstīja: viņa dzīve esot izārdīta driskās. Bet citi viņu mierināja: priekšā ir atkal viens (tikai viens?) gads. Pat laimi, diskusijas gaitā atklājās, ka pie visa vainīga viņa iecienītā kriketa kluba sagrāve nacionālajā čempionātā!
Par laimi, laikam esmu sākusi zaudēt interneta lētticību. Par pārbaudītiem draugiem viss skaidrs, bet vairs nav nekāds noslēpums, ka pavirši zināmi ļaudis, kas datoru ekrānos var šķist visvaļsirdīgākie un draudzīgākie, reālajā dzīvē var būt sevī ierāvušies īgņas. Savukārt tie, kas virtuālajā komunikācijā bijuši strupi un formāli, satiekoties, iespējams, sveiks tevi neviltotā sirsnībā. Vēl neesmu izdomājusi, kā rīkošos, ja patiesas izrādīsies baumas par kāda sociālā tīkla gatavoto programmu, kura sakaru ierīču lietotājiem ļaus identificēt citu «tīkla biedru» koordinātes publiskajā telpā. Mēs jutīsimies kā mušas zirnekļa tīmekļos? Viens otru izsekosim? Ķersim? Bēgsim prom no tīkla? Ko tad, ja kāda cilvēka darbības gluži taustāmā veidā būs pretrunā ar kaut ko, ko viņš tikko būs afišējis tīklā? Varbūt pazudīs visa burvība? Jo pagaidām tu taču tur vari rakstīt un izsapņot jebko...