Preses nama logos ievietots 180 prožektoru, kuriem iedegoties un izdziestot uz ēkas fasādes tiks attēloti speciāli svētkiem radīti ornamenti. Zīmējumi tiks sinhronizēti ar A.Indāna mūzikas partitūru. Izdevīgākā pozīcija instalācijas baudīšanai - pie Lielā Kristapa statujas 11.novembra krastmalā (tur vislabāk varēs dzirdēt mūziku). Vakara stundās 14.-18.novembrī A.Indāna skaņdarbu Preses nams pārraidīs arī Radio Naba (93,1 FM).
«Mēs gribam atdzīvināt šo namu. Bērnībā man tas daudz ko nozīmēja, esmu pavadījusi tur daudz laika - tur strādāja māte (rakstniece Andra Neiburga. - J.J.). Es pati izdevu skolas avīzi, kas tika drukāta Preses namā. Man ir nostalģiskas atmiņas par Preses namu, kas tagad izskatās tik bēdīgs. Tukšs, tumšs un vientuļš stāv tur tā,» uzsver K.Neiburga. «Simboliskas nozīmes un asociācijas var rasties daudz un dažādas. Šis darbs stāsta par pārmaiņām. Kaut kas liels tiek celts, tas darbojas un pēc tam aiziet aizmirstībā,» piebilst A.Indāns. Viņa kompozīcijā izmantoti dokumentālas hronikas skaņu ieraksti. «Apgarots un priecīgs cilvēks ar padomju sajūtu un sajūsmu stāsta, kā tika celts Preses nams, stāvs pēc stāva. Šobrīd skatāmies uz to māju, un ir sajūta, ka tas ir grausts. Piecus vakarus mēģināsim uzcelt Preses namu no jauna,» saka K.Neiburga.
Gaismas instalāciju viņa programmēja ar datoru: «Man patika šis darbs, jo sanāca izpētīt, kā izaug latviešu ornaments, kā tas nodziest. Tas bija liels darbs - gaismas visu laiku mainās, zīmējumā gandrīz nekas neatkārtojas. Gaismas partitūrā ir aptuveni 3000 soļu, kā attēls tiek pārveidots.» Skaņdarba autors sola: «Mūzikas saspēle ar ornamentiem būs silta, gandrīz karsta un pat dejojama, kas šajā gadalaikā ir ļoti veselīgi.»
«Katrs projekts man ir ļoti atšķirīgs, lai nebūtu garlaicīgi dzīvot. Man ir dažādi mērķi, uz kuriem eju, - man ir videomāksla, darbs teātrī, drīz būs jauna personālizstāde,» norāda Katrīna. Viņa veido scenogrāfiju Jaunā Rīgas teātra izrādei Spēlējot upuri, ko iestudē Ilze Olingere (brāļu Oļega un Vladimira Presņakovu luga, kas bija pamatā populārajai Kirila Serebreņņikova 2006.gada filmai). Pirmizrāde notiks 10.decembrī.
Vai scenogrāfijā izdodas pilnībā pašizpausties? Vai tomēr tajā vairāk ierobežojumu? «Es strādāju saskaņā ar savu sirdsapziņu, nekad nepārkāpju tam, kā, man liekas, vajadzētu darīt. Ar Ilzi Olingeri nekādas grūtības man nekad nav bijušas, vienmēr varēju izpausties un darīt to, kas man pašai patīk un interesē, jo viņai patīk un interesē tieši tas pats. Mani fascinē jaunās izrādes veidošanas «koncepts» - naudas nav vispār. Mēģinām iztikt ar jau esošām lietām. Es izmantošu izrādes Sarkano lukturu ziema scenogrāfijas detaļas, ņemšu dažas dekorācijas un likšu kopā savādākā veidā. Izrādē Spēlējot upuri būs daudz televizoru. Par tiem televizoriem arī ir labs stāsts. Es atradu onkuli - televizoru meistaru -, ar kuru sadarbojos pirms septiņiem gadiem. Viņam noliktavā stāvēja dauzi televizori. Mūsu dīls bija tāds: mēs atbraucām, atzāģējām vaļā durvis uz to noliktavu, jo atslēga bija pazaudēta, - un par to, ka mēs atzāģējām durvis un uzlikām jaunu atslēgu, viņš mums atdeva tos televizorus. Pašlaik viss notiek tieši tā - roku rokā, tas ir forši. Pareizs veids, kā strādāt,» pārliecināta māksliniece.
K.Neiburgas jaunā izstāde tiks atklāta 25.februārī Dzelzceļa muzejā, tā būs veltīta laukiem: «Vasarā mēs ar dzejnieci Agnesi Krivadi braucām lauku ekspedīcijās - pilnīgi uz labu laimi, nezinot, kas notiks nākamajā dienā. Filmējām cilvēkus, uzklausījām viņu dzīvesstāstus. No 60 stundu materiāla man nācies atlasīt tikai briljantus. Galvenais akcents būs katra cilvēka taisnība. Tā būs izstāde par labo, jo emocijas, kas gūtas laukos, bija tikai labas un pozitīvas. Ekspozīciju veidos astoņas videoprojekcijas - safilmētie cilvēki savā starpā veidos dialogu, viens caur otru turpinās sarunu.»
2008.-2009.gadā pār Katrīnu Neiburgu gāzies balvu lērums: viņa kļuva par Purvīša balvas pirmo laureāti, saņēma Dienas gada balvu kultūrā un Ars Fennica (lielākais Ziemeļvalstu mākslas apbalvojums) skatītāju simpātiju balvu. Tas iedvesmoja vai bremzēja? «Ja godīgi, tad kaut kādā ziņā tas mani bremzēja - ilgi nācās domāt, kāpēc un par ko. Tas ieved dziļās šaubās. Man visu laiku liekas, ka tas ir nepelnīti, ka man ir kauns. Tādas jocīgas sajūtas. Tagad viss ir kārtībā. Labi ir tad, kad ir daudz ko darīt un viss, ko dari, patīk.»