Krievu mūzikas pērles - šoreiz bez viltojumiem. Nudien bauda reto reizi dzirdēt pazīstamos opusus koncertatskaņojumā! Komponisti savu paveikuši (labi, ka uz mūzikas pērlēm neattiecas mirstīgums un iespēja pēc 70 gadiem spožumu zaudēt…). Un tad nāk Jurijs Simonovs, vecās, labās diriģēšanas (vietām draudzīgi pasmaidot - horeogrāfijas) skolas metrs, kas vēl mātišķāk (mēģinājumos gadoties arī pa tēvišķam paņēmienam) par jebkuru pērļgliemeni izaudzē fantastiski skaistu rotu. Gļinkas Fantāzijvalsī vēl vajadzīga pacietība no diriģenta puses, bet abos nākamajos lielformāta darbos orķestris jau klāj vienu perlamutra kārtiņu pāri otrai - tik dabiskas un dzīvas instrumentu saspēles, tik jēgpilna arhitektonika ļauj mūziku atklāt no jauna. Ne tikai Čaikovska Manfrēdā, bet pat Rahmaņinova 2.klavierkoncertā, kam veiksmīgu gaitu noteica jau pirmie izšķirošie solista akordi. Andreja Osokina piedevās spēlētais Šūmaņa Veltījums, kas uz adresātu veras it kā Vronska acīm, ļauj rezumēt šo tīkami atturīgo koncentrāciju. Dabūjam arī skaistu Latvijas upju pērli - Vītola Šūpļa dziesmu. Kad Manfrēda baironiskā drāma izspēlēta, zelta ķēdē iekārtais diriģenta kabatas pulkstenis saka - vēl ir laiks: majestātiski kā Jeņisejas ūdeņi uz bis plūst orķestra tumši sulīgās stīgas lielajā Pas de deux no Riekstkoža. Meistarklase orķestrim un klausītājiem.
Vērtējums: 0 no 5
Koncerta radītais saviļņojums neaizmirsīsies vēl ļoti ilgi. Krievijas diriģēšanas lielmeistara Jurija Simonova un LNSO kopīgais mūzikas vēstījums bija tik patiess un koncentrēts, ka satricināja līdz pašiem dziļumiem. Tādu saliedētību, saprašanos uz viena viļņa reti var sastapt: gan ansambļa un solistu saspēles filigrānumā, gan toņa sirsnīgajā maigumā, gan tutti vētrās, kas brāzās ar milzīgu, visaptverošu spēku. Jo īpaši - P.Čaikovska simfonijā Manfrēds. Šis ir ģeniāls, tomēr ļoti reti atskaņots opuss, jo prasa no izpildītājiem gan lielu meistarību, gan dziļu izpratni un pašaizliedzību. Smagi jāstrādā ne tikai diriģentam un mūziķiem, bet arī klausītājiem, jo šīs mūzikas skaudri eksistenciālā vēsts paņem visu. Toties visi kopā simfoniskās mūzikas telpā piedzīvojām katarsi un apskaidrību, ar kādu nevar sacensties pat opera! Arī Pas de deux no Riekstkoža plūdums Simonova īpašajā «sintaksē» skanēja tā kā nemūžam no operas orķestra bedres - ekstātiski starojošs slavinājums mīlestībai. Mēģinājumos Simonovs ir prasīgs un bargs, toties kā viņš pamodinājis orķestri! Skaidrs, ka pianistam Andrejam Osokinam nācās ievērot Simonova noteikumus Rahmaņinova 2.klavierkoncertā, sevišķi lēnajā daļā, kas taču arī rakstīta orķestrim ar klavieru pavadījumu - līdz pat solista kadencei.
Vērtējums: 0 no 5
Orķestrī viss notiek kā valstī: kas diriģē, tā arī skan. Latvijā izaugusi klausītāju paaudze, kura neaptver, kas tas ir - orķestra skaņas estētika. Bieži vien liekas, ka arī LNSO nav pilnīgi drošs, kādai tai ir jābūt īstenībā. Ar dziļām sērām varētu konstatēt, ka tas nu ir neatgriezenisks process, ja vien nebūtu atbraucis J.Simonovs. Savos tirāniskajos mēģinājumos maestro orķestrim pastāvīgi atgādināja veco patiesību: sagatavošanās darbs ir koncerta sekmju ķīla. Programma tika izvēlēta īpaši grūta, taču izrādījās, ka LNSO milzīgais potenciāls nekur nav pazudis. Tas atbrīvojās, tiklīdz pie pults stājās lielmeistars un mākslinieks ar vienreizēju enerģētisko impulsu. Un skanējums uzrunāja, un pēkšņi parādījās līdz šim nedzirdētas krāsas, un klusuma mirkļi pauzēs un cezūrās piepildījās ar jēgu un skaistumu. Koncertā valdīja absolūta koncentrēšanās un pašaizliedzība. Rahmaņinova klavierkoncerts pārtapis par simfoniju ar klavierēm, un līdzās A.Osokina aizgrābjošajam sniegumam es ar sajūsmu klausījos arī orķestri. Savukārt Manfrēda lieliskā interpretācija kļuva par grandiozu atklājumu un pārdzīvojumu gan mūziķiem, gan publikai. No sirds novēlu LNSO arī turpmāk nenokāpt no šīm spožajām Alpu pļavām atpakaļ pelēkās ielejās.