Publikas netrūka arī šogad, lai gan biļetes nav no lētākajām un maksāja līdz Ls 50. Festivāls, kurā skan gan klasika, gan tango un džezs, piestāv Dzintaru koncertzālei un Jūrmalas kūrorta gaisotnei, jo pašā vasaras briedumā apmierina visdažādāko gaumi, ļaujot aizmirst neizbēgamās ikdienas smagumu un drēgnā rudens tuvumu. Tāpēc uz koncertiem labprāt nāk ļoti dažāda publika: gan feinšmekeri, gan vienkārši atpūtnieki, kuri pastaigā ievērojuši afišas siltajos, oranžbrūnajos toņos. Kaut arī mums visiem Latvijā kopīgās dižķibeles dēļ festivāls bija kompaktāks nekā jelkad un Dzintaru koncertzālē ilga tikai piecas dienas, piedāvājot sešus koncertus, tas piedāvāja augstu mūzikas kvalitāti un stilu daudzveidību.
Senais simfonisko sezonu spožums
Simfoniskais festivāla atklāšanas koncerts 14.VIII, kuru diriģēja ievērojamais un Latvijā jau pazīstamais poļu diriģents Tadeušs Voicehovskis, atsauca atmiņā laikus, kad vasarās Dzintaru koncertzālē gan muzicēja mūsu galvenā simfoniskā vienība, gan cits pēc cita viesojās labākie simfoniskie orķestri (no Maskavas un Pēterburgas), kuri te muzicēja leģendāru diriģēšanas meistaru vadībā un kopā ar sava laika spožākajiem solistiem. Atšķirība tikai tā, ka savulaik tā bija Dzintaru koncertzāles sezona visas vasaras garumā, bet tagad - tikai mazs, intensīvs nogrieznis, vientuļa sala. Festivāla Summertime atklāšanas koncerts bija arī vienīgā reize, kad Dzintaros muzicēja Nacionālais simfoniskais orķestris, jo tam šogad vairs neizdevās atrast kopīgu valodu ar koncertzāles vadību, lai turpinātu iepriekšējos gados labi iekopto tradīciju.
Žēl. Taču priecāsimies par to, kas ir.
Summertime atklāšanas vakars faktiski piedāvāja divus koncertus vienā, jo ritēja trijās apjomīgās daļās, tajās ietilpinot gan opermūzikas gala koncertu, gan Friderika Šopēna 1. klavierkoncerta atskaņojumu. Tā solists bija viens no pasaulē atzītākajiem Šopēna interpretiem vjetnamiešu pianists Dans Tajs Sons. Viņš jau vieskoncertā ziemas koncertsezonā pārsteidza ar Šopēna lasījuma smalkumu un spēju piešķirt jaunu, svaigu intonāciju hrestomātiski zināmajiem skaņdarbiem.
Šopēns varētu būt tikai laimīgs, ja pats varētu dzirdēt savai 200. jubilejai veltītos atskaņojumus festivālā Summertime. Malējās daļās valdzinot ar virtuozo pasāžu vieglumu, kas brīžiem šķita jau nemateriālas dabas, Dans Tajs Sons teju vokālā kantilēnā «izdziedāja» 1. klavierkoncerta liriskās daļas melodisko plūdumu. Savukārt, kad Krievijas pianisma meistars Staņislavs Igoļinskis uzstājās Šopēna maratonā, klausītāji saviļņojumā raudājuši. Un būtu par maz nosaukt vienkārši par meistardarbu Krievijas profesora līdz sirds dziļumiem patieso, emocionāli dziļi piepildīto Šopēna 2. klavierkoncerta lasījumu festivāla noslēgumkoncertā, kur viņam labi sabiedrotie bija diriģents Aleksandrs Viļumanis un Latvijas Nacionālās operas orķestris. Igoļinski ne velti sauc par mūsdienu pēdējo romantiķi un par klavieru dzejnieku. Šīs viņa īpašības vērta klavierkoncerta lirisko daļu satriecoši patiesā, saviļņojošā, mīlestību izstarojošā skaņu poēzijā - īstā sirds dziesmā uz klavierēm. Savukārt finālā ļāva eleganti balansēt starp valša un mazurkas žanriem, tos abus poetizējot kā foto jaunības atmiņu albumā.
Kompensē opersvētkos trūkstošo
Īpašu pievienoto vērtību festivāla atklāšanas koncertam piešķīra retā iespēja vienkopus baudīt veselas četras no Latvijas spožajām operbalsīm pasaulē - līdzās festivāla saimniecei Inesei Galantei arī soprānu Ingu Kalnu, tenoru Aleksandru Antoņenko un basbaritonu Egīlu Siliņu. Starp citu, tieši viņu pēdējos gados tā pietrūcis opermūzikas svētkos Siguldā. Šarmantā mierā apejot vokālās krāces, Inese Galante savā siltajā balsī un ar sev piemītošo spēju dziļi ieskatīties cilvēku sirdīs atklāja likteņa skartu, mīlošu sieviešu pārdzīvojumu gammu (no V. Bellīni belkanto operas Norma līdz Dž. Verdi Aīdai), savukārt noslēgumkoncertā īpaši saviļņoja ar emocionāli koncentrēto G. F. Hendeļa baroku (āriju no operas Rinaldo). Ar mākslas brieduma spēku savā izkoptajā balsī apvienojot sensitīvu intuīciju un interpretes gudrību, Inga Kalna atklāja R. Leonkavallo operas Pajaci varones Nedas iekšējās pasaules mainīgo spektru, vienlaikus spilgti zīmējot viņas portretu lauku dabā. Savukārt duetā ar Krievijas Lielā teātra mecosoprānu Irinu Dolženko nodziedātajā Normas un Adalžizas duetā tieši viešņa atklājās jaunā, negaidītā gaismā, jo I .Dolženko mecosoprāns bija it kā pakāpies augstāk, dzidrumā un vijīgumā pietuvojoties soprānam.
Izcili spilgti bija abi Egīla Siliņa priekšnesumi diametrāli pretējos ampluā - gan vokāli virtuozajā un spilgti notēlotajā komiskajā «tenku menedžera», mūzikas skolotāja dona Bazilio tēlā no Dž. Rosīni operas Seviļas bārddzinis, gan cēli patētiskajā un heroiskajā Silvas portretējumā no Dž. Verdi operas Ernāni, kur laida darbā savas balss iespaidīgo apjomu. Kas īpašs bija Aleksandra Antoņenko uzstāšanās, atskaņojot sava repertuāra jaunumu - Gabriēles āriju no Dž. Verdi operas Simons Bokanegra, ko gatavo iestudējumam un ko Kristians Tīlemans diriģēs Drēzdenes Semper operā. A. Antoņenko gadījumā mums nav darīšanas ar tipisko tenoru, kurš, izriezis krūtis, demonstrē savas balss skaisto toni, dinamisko spēku un diapazona iespējas. (Tikko dotajam aprakstam šī paša koncerta programmā atbilda viesis no Krievijas - Mihails Agafonovs. Labs tenors, bet pagaidām ne vairāk.) Antoņenko ir visaugstākās raudzes mākslinieks, kuram balss ir nevis pašmērķis, bet instruments. Ar to viņš Gabriēles tēlu mums atvēra kā uz delnas: no maiguma iemiesojuma līdz briesmonim un sirsnīgai nožēlai. Pat nav nepieciešams konkrēti zināt, kurā brīdī šajā ne tik plaši pazīstamajā operā (kas aizvadītajā sezonā redzēta Ņujorkas Metropolitēna operas kino tiešraidē ar Plasido Diomingo) un par ko konkrēti Gabriēle dzied. A .Antoņenko to visu ļauj izjust ļoti skaudri, tieši un nepārprotami. Tā ir pretrunīga cilvēka iekšējā cīņa ar sevi un paša ļaunumu.
Summertime ir zīmols
Nosaukums Summertime, ko festivāls aizņēmies no visiem tik pazīstamās Klāras šūpuļdziesmas Džordža Gēršvina operā Porgijs un Besa, tagad jau ir zīmols. To šajos gados veidojusi augsta mūzikas kvalitāte un izcili mākslinieki visos žanros, sākot ar akadēmisko simfonisko un opermūziku un beidzot ar izmeklētu, etnisko tradīciju bagātībā sakņotu afrikāņu trompetista Hjū Masekelas un viņa domubiedru džezu, rumāņu dziesmām un Vanas Katalīnas Kizu dziedātajām rumāņu dziesmām. Viss kopā - patiešām vesela mūzikas pilsēta, kurā ir dažādas ielas un sejas. Festivāla seja ir arī pārsteigumi, bez kuriem grūti iedomāties tā noslēguma gala koncertus. Tagad šie pārsteigumi jau ir ļoti rūpīgi pārdomāti un neatgādina «kapustņikus». Gluži otrādi, tie mērķtiecīgi īsteno festivālā uzaicināto mākslinieku sadarbību - šoreiz Operas orķestris kopā ar džeza trio Klazz Brothers sarežģītajos latīņamerikāņu deju ritmos izspēlēja virkni klasiskās mūzikas repertuāra: no Mocarta sonātes Turku marša un J. Brāmsa Ungāru (kubiešu!) dejām līdz J. Štrausa Vīnes valsim Pie skaistās (Kubas) Donavas un N. Rimska-Koraskova Kamenes lidojumam. Visu cieņu Operas orķestrim, kurš A. Viļumana vadībā tika galā ar šīm ugunīgajām ritmu virāžām: te samba, te čačača. Īpašs pārsteigums bija agrāk šeit nedzirdētā Izraēlas dziedoņa Dāvida d' Ora uzstāšanās, tenora un kontrtenora balsī izpildot melodiskus Izraēlas un populārās mūzikas hitus, ieskaitot dziedājumu no mūzikla Operas spoks. Savdabīgo, daudzpusīgo mākslinieku gribētos sagaidīt atgriežamies pilnā koncertprogrammā. Gluži tāpat kā mūsu jauno vijolnieci jūrmalnieci Elīnu Bukšu, kura paliks atmiņā ar brīnišķīgā vijoles tonī neparasti izjusti nospēlēto Žila Masnē Meditāciju.