Dienas varone
Cik sevi atceros, man vienmēr paticis kaut ko izdomāt un uzlikt uz papīra. Reiz bērnībā gan tas iznāca visai nelāgi. Tikko bija beidzies karš, un no bēgļu gaitām atgriezāmies mājās Vaiņodes miestiņā. Kā jau visur, bērni stāstīja katrs savus piedzīvojumus. Apkārtējie meži bija pilni ar atstāto munīciju. Neskatoties uz to, ar māti devāmies uz mežu sēņot un ogot. Ēst taču gribējās. Reiz saviem rotaļu biedriem pastāstīju, ka mežā esam uzgājušas kara laikā notriektu lidmašīnu ar visu lidotāju, kā viņš tur gulēja, kā izskatījās... Zēni klausījās atplestām mutēm. Es biju dienas varone! Taču otrā rītā māte mani modināja bargā balsī. Kad atvēru acis, redzēju pie gultas stāvam bariņu vīru formas tērpos. Lai es parādot nokritušo lidmašīnu, lidotājs taču esot jāapglabā ar godu. Ar kaunu nācās atzīties par savu izdomājumu.
Mani domraksti skolā vienmēr bija vislabākie, skolotāja tos lasīja priekšā visai klasei. Reiz mums uzdeva aprakstīt, kā katrs svinējis Ziemassvētkus. Reālā dzīve nešķita apraksta vērta, tādēļ ķēros pie izdomāta stāsta, kā braucu ciemoties pie tēvoča uz laukiem. Ir ziemas vakars. Sēžu bērīša vilktās kamanās, kas viegli slīd pa meža ceļu. Gar ceļa malām augstu slejas piesnigušas egles, pie debesīm spoži spīd mēness. Ir tik silti un labi. Aizveru acis... Kad tās atveru, jūtu, ka guļu ceļa vidū viena. Ne ragavu, ne cilvēku. Esmu izkritusi no kamanām! Un tā tālāk. Protams, mani atrada...
Tad laimīgu ceļu
Mana darba dzīve sākās agri - kā jau visiem pēckara jauniešiem. 50. gados mazā Priekules pilsētiņa, kur tolaik dzīvoju, pārtapa par rajona centru ar visām vadošajām instancēm. Arī man atradās darbs rajona izpildkomitejā - kļuvu par instruktori. Radās vēlēšanās par kādu problēmu uzrakstīt rajona avīzītē Jaunā Dzīve. Ievērojusi manas dotības, redaktore uzaicināja strādāt redakcijā. Kļuvu tās vienīgā literārā līdzstrādniece. Mans skaistākais sapnis bija piepildījies - kļuvu žurnāliste! Bet īstenība tik skaista neizrādījās. Materiāls rakstiem bija jāvāc apkārtējos kolhozos, tālākais - 25 kilometru attālumā. Redakcijas vienīgais transportlīdzeklis bija velosipēds. Ar to tad arī minos uz visām pusēm. Arī sestajā grūtniecības mēnesī. Tomēr neviens nesaudzēja - gribi strādāt - brauc! Un strādāt gribējās. Ļoti.
Arī tad, kad jau biju Alsungas rajona avīzītē Uzvaras Ceļš. Redakcijai nebija transportlīdzekļa. Uz tālākajiem objektiem reizēm nabaga žurnālistu savā automašīnā līdzi paķēra kāds partijas komitejas darbonis. Atceros - reiz biju aizkomandēta uz 10 kilometru attālo kolhozu. Turp raiti nokļuvu kā līdzbraucēja vieglajā automašīnā. Tika sarunāts, ka atpakaļceļā mani paņems kolhoza šoferis. Kad jau gatavojos kāpt kravas mašīnas kabīnē, šoferis uz mani nikni paskatījās un noprasīja: «Ak jūs no tās avīzes, kas manu brāli izķengāja? Nu tad laimīgu ceļu!» Un prom bija. Bet es, rūgtas asaras birdinot, soļoju par sniegoto meža ceļu uz Alsungu. Sāpēja sirds par netaisnīgo pāridarījumu, bet vēl vairāk par savu mazo meitiņu, kura dārziņā atkal ir palikusi pēdējā un nesaprot, kāpēc mammīte nenāk viņai pakaļ.
Aizmirstais činavnieks
Mazie rajonu centri tika likvidēti. Manu dzīvesbiedru pārcēla darbā uz Liepāju. Pilsētas avīzē, kur rūdījās tādi tēraudi kā, piemēram, Ēriks Hānbergs un citi, provinces skuķi neviens negaidīja. Manas žurnālistes gaitas pārtrūka uz ilgāku laiku. Es to izmantoju, lai pabeigtu vakara vidusskolu un iestātos Žurnālistikas fakultātes neklātienes nodaļā. Man arī vidusskolā lieliski padevās literatūra, bet ar ģeometriju netiku galā. Matemātikas korifejs Jānis Mencis mēģināja palīdzēt. Reiz pat uzslavēja: «Grava, man patīk jūsu zemnieka domāšana...» Ar to gan ģeometrijas uzdevumus atrisināt nevarēja, tomēr vakara vidusskolu beidzu, arī universitāti.
Pienāca laiks, kad sāku strādāt vakara avīzītē Rīgas Balss. Šeit panākumus varēja gūt, slavinot partijnieku nopelnus. Man tas ne visai padevās. Riebās liekuļošana. Partijas sapulcēs, kur varēja izcelties, sēdēju ierāvusies kaktiņā. Uzslavas izpelnījos reti. Vienreiz gan, kad vajadzēja aprakstīt pilsētas komjauniešu konferenci saslimušā kolēģa vietā. Pasākums beidzās vēlu vakarā, bet materiālam jābūt gatavam no rīta. Strādāju visu nakti. Izdevās. Biju nopelnījusi labu honorāru un varbūt pat prēmiju. Bet telefona zvans redaktoram iznīcināja manas cerības. Izrādījās - uzskaitot visus partijas činavniekus, kas bija piedalījušies konferencē, steigā biju vienu izlaidusi. Šķiet, viņu sauca Blohins. Viņš man tādu grēku nevarēja piedot.
Nemainītu ne pret ko
Mana laimes zvaigzne iemirdzējās tikai pēc atmodas. Paguvu pasēdēt divu avīžu galvenā redaktora krēslā. Man pat ienāca prātā ķerties pie savas avīzes izdošanas ar nosaukumu Es Tevi Meklēju. Mēs, daži žurnālisti, to uztaisījām, kā saka, no nekā. Zvērējām, ka turēsimies kopā, nenodosim savu ieceri un darīsim visu, lai avīzīte plauktu. Ja kāds neturēs vārdu, jānošaujas, teica mans kolēģis. Izdevums palīdzēja ne vienam vien atrast savu otro pusīti. Diemžēl tā mūžs bija īss. Kādudien tas pats kolēģis paziņoja, ka turpmāk manu avīzi izdošot viņš viens pats, jo es neprotot ar avīzi naudu pelnīt... Ko man bija darīt - nošauties?
Tāds, lūk, žurnālista mūžs. Nav vis kā aktierim - brīnišķa dziesma. Drīzāk to varētu salīdzināt ar simfoniju, kurā netrūkst ne dramatisma, ne lirisma, ne visdažādāko izjūtu un noskaņojumu sintēzes. Tomēr - ja dzīve būtu jāsāk no jauna, žurnālista profesiju nemainītu. Ne pret ko. Jo vai tad cilvēku kaut kas spēj aizkustināt dziļāk nekā laba simfoniskā mūzika?