Vispirms - vēsturiskas banalitātes
Karavadžo (1573-1610) piedzīvojumiem pilnā dramatiskā dzīve pilnībā saskan ar viņa mākslas buntavniecisko raksturu - gleznotājs, kurš itāļu mākslā ieviesa klusās dabas/nature morte jēdzienu, gleznotājs, kurš izkopis līdz briljances līmenim leģendāros optiskos mānekļus plaknē - t. s. chiaroscuro/gaismēnu kontrasta un tenebrismu - spēcīgas iluminācijas/apgaismošanas kā bildes sižeta dramatisma akcentēšanas - efektus -, gleznotājs, kura mākslas cienītāju, sekotāju un dievinātāju - karavadžistu - saraksts liek no apbrīna acīm izvelbties uz āru, un var tikai pagrozīt galvu, kas gan par solidāru mākslinieku ceļošanu notika tolaik «tumšajā» Eiropā - Rubenss, Karači, Gverčīno, Pusēns, Terbrigens, Rembrants, Ribera, Surbarans un, bez šaubām, mans kvēli mīļotais franču mistiķis Žoržs de Latūrs - viņi visi ir redzējuši Karavadžo gleznas vai pat mācījušies pie talantīgā rupekļa. Vārdu sakot, Karavadžo nāves 400. gadadienai Romas Scuderie del Quirinale telpās atvērtā izstāde pieder pie «must see/noteikti jāredz» kategorijas.
Jo īpaši tāpēc, ka mākslas eksperti un pats Itālijas prezidents - izstādes patrons - apzvēr - šeit pirmo reizi sapulcināti «īstie Karavadžo» darbi, par kuru autentiskumu nav šaubu. Ņemot vērā brango karavadžistu skolnieku kustību, par to var nebrīnīties - ir «droši avoti», kas jums teiks, ka Itālijā vien atrodami 180 Karavadžo gleznojumi. Blēņas, protams. Kauslīgais mākslinieks, kurš pieder pie starptautiskās dzīves dedzinātāju jeb live fast - die young (dzīvo ātri - mirsti jauns) grupiņas, nemaz nepaspētu tik daudz sagleznot savā 38 gadus īsajā mūžā, no kura liela daļa laika pagāja vienkārši ceļā - bēgot no ļoti drūmām nepatikšanām, kuras radās viņa dedzīgi nesavaldīgā rakstura, viņa favorītu intrigu, parādu, zagšanas, mīlas un seksa ķibeļu, visādu augstdzimušu labvēļu kaprīžu, alkohola draiskulību un citu sadzīvisku sīkumu dēļ (Karavadžo ceļš = bēgšana: Milāna-Venēcija-Neapole-Dženova-Roma-Sicīlija-Malta-spāņu Portoerkole būtu viela fantastiskai piedzīvojumu filmai National Geographic Extremely Wild stilā).
Karavadžo ēd ar acīm
Pirmo reizi bēdīgajai jubilejai par godu Romas izstādē izdevies apkopot šedevrus no teju visas pasaules: te ir gan gleznas no netālajiem, bet cimperlīgajiem kaimiņiem - Vatikāna muzeja un Villa Borghese (tur cauru gadu spieto tūristu pūļi, lai redzētu «lielāko Karavadžo kolekciju Itālijā») -, gan nenovērtējami aizdevumi no Berlīnes Valsts muzeja, Parīzes Luvras, Florences Uffizi galerijas, Milānas Veneranda Bibliotecca Ambrosiana, Metropolitēna muzeja Ņujorkā (slavenie Muzikanti, protams), Pēterburgas Ermitāžas (slavenais Zēns ar lautu, protams), pat pāris privātkolekcijām. Pēc šīs izstādes, ja neesat fanātisks karavadžists vai mākslas zinātnieks, droši var iespaidu failu Caravaggio slēgt - neko labāku un pilnīgāku turpmākajā gadsimtā neredzēt. Ak, jā, - vēl vienīgi par 20 eiro jānopērk Caravaggio Card, kas dod iespēju ar publisko transportu Romā pārvietoties par velti, lai apmeklētu trīs vietas - baznīcas, kurās karājas «dzīvs» Karavadžo (Chiesa di Sant'Agostino, Chiesa di San Luigi de' Francesi un Basilica di Santa Maria del Popolo).
Bet tas, ko paša acīm ieraugi izstādē, patiešām ir satricinoši - kā viens cilvēks, kurš nekad (nekad!) nav dzīvojis dižā pārticībā, varēja gleznot tik grezni - tās bildes nešokē vis ar hrestomātiski slaveno gaismēnu rotaļu, bet ar sulīgumu, ar dzīves kā baudas atainojumu, pat ja gleznā redzama kārtējā apustuļa Miķeļa vai Fransiska noņemšana no krusta, pat ja mirušais Jēzus lēnītēm nošļucis no krusta (mierīgs un apskaidrots kā dusošs bērns!), visi tie labi barotie Bakhi - auglības dievībiņas sivēnveidīgu pupsiku formās. Vīnogas kā miglas skautas krūtis un aprikozes, persiki kā silti dupši, pat ērkšķu vai lauru vaiņags uz Jēzus vai Bakha galvas vienumēr koķeti sašķiebies.
Un vēl kaut ko tērgā par Karavadžo «nežēlīgo reālismu»! Kāds tur reālisms - tajos smukajos baroka kostīmiņos un beretēs ar pāva spalviņu ielas puišeļiem, kas spēlē kārtis vai mandolīnas? Tīrā baudkāre - mirkļa un jaunības sulu izgaršošana. Karavadžo ēd ar acīm to, ko glezno. Kanēļa, apelsīnu un nepieklājības aroms bildēs. Bet viņa modeļi - tīrs frīku šovs - skaidra žanriskā/tipāžu glezniecība: prostitūtas, pērkami puišeļi, dzērāji, bezpajumtnieki, ubagi, garīgi slimie, cilvēki bez biogrāfijas un konkrētas nodarbošanās, dzīves padibenes, kā teiktu šodien - kurus gan citus par «modeļiem» varēja atļauties noīrēt krāsotājs, kurš turpat krogā plītēja, sita kārtis un meklēja smukākus ģīmīšus (abu dzimumu - Karavadžo tos nešķiroja arī gultā, lai drēgnajās Itālijas ziemās sasildītos, kā atceros no Arsenāla laikiem, kad pirmo reizi Rīgā tika parādīta «tik īsta» mākslas filma par mākslu - runa ir par Dereka Džārmena 1986. gada filmu Karavadžo, protams). Tomēr uzvar Karavadžo plastiskā monumentalitāte un skaistums - gleznošanas un dzīves bandīts no nakts tumsas izvelk dzīves baudu - pāri visam. Nekādu ciešanu un sāpju. Tā arī ir Karavadžo gaisma.
Karavadžo slimīgā dvēsele izpaudās citur - iesācis amata mācības, cītīgi izgleznojot skolotāja bildēs «fonus» - koku un ziedu lapiņas, augļus, mēbeļu detaļas (no šejienes Karavadžo nature morte) -, izgudroja, ka fons jāpadara par galveno - vienkāršie cilvēki, visi šie «deklasētie elementi» Karavadžo gleznās kļuva par svētajiem mocekļiem, par Jēzu un Mateju, par gleznotāja nicinātās baznīcas galvenajiem figurantiem. Pielūdzot Jēzu vai Jaunavu Mariju Karavadžo gleznā, tu pielūdz grēcinieku - žūpu, azartspēļu šmaukli, prostitūtu, zemāk par zemi kritušo. Tu apbrīno to, no kā dzīvē novērstos saviebtu ģīmi. Iespējams, šo likteni saredzēja mēmais dumjais puika, kuru Džārmena filmā gleznotājs par divām naudiņām nopirka no kādas nabagu ģimenes un kurš kļuva par viņa mīļoto un Bakhu - auglības un svētlaimes rūķīti. Tāpēc muskuļotais jauneklis mēmi raudāja pie mākslinieka, kurš mira tik muļķīgi - saaukstējās. Nu, vai arī nejauši saķēra malāriju. Trīs dienu agonija spāņu muitnieku lazaretē un tad - atkal no tumsas gaismā.