NATO pielāgojas jaunai pasaules kārtībai

Pirmā koncepcija tika pieņemta neilgi pēc Otrā pasaules kara - 1950. gada 6. janvārī, kad starptautiskajās attiecībās bija jaušama spriedze starp Austrumiem un Rietumiem. Dokumentā bija ietverti alianses vispārējie stratēģiskie principi, un par prioritāti tika izvirzīta konfliktu novēršana. Bruņots trieciens tika pieļauts tikai kā atbilde uz uzbrukumu.

Otrā koncepcija nāca pavisam drīz - 1952. gada 3. decembrī, jo ainu pasaulē pamainīja Korejas karš. Tas pamudināja NATO izveidot centralizēti komandētus vienotus militārus spēkus. Koncepcijā bija noteikts «nodrošināt NATO teritorijas aizsardzību un iznīcināt PSRS un tās satelītu vēlmi un spējas uzsākt karu». Lai nogādātu savu armiju pēc iespējas tālāk austrumos, tika pieņemts lēmums uzaicināt aliansē Rietumvāciju.

Trešā koncepcija saules gaismu gala versijā ieraudzīja 1957. gada 23. maijā un bija pirmā, kas paredzēja «masīvās atbildes» principu. Tomēr jau pavisam drīz pasaule piedzīvoja vairākus notikumus, kas apšaubīja šī principa dzīvotspēju. Eiropieši šaubījās, ka ASV vēlēsies apdraudēt sevi un iesaistīties karā, ja PSRS uzbruks kādai vecās pasaules zemei.

Ceturtā koncepcija tika pieņemta 1967. gada 12. decembrī pēc tam, kad Francija izstājās no NATO integrētās militārās struktūras. Tajā identificēja trīs militārās atbildes principus.

Pirmā neslepenā koncepcija tika pieņemta drīz pēc Berlīnes mūra krišanas 1991. gada novembrī. Nebija vērsta uz konfrontāciju, paredzēja uzlabot drošības situāciju Eiropā. Noteica, ka kodolieroču izmantošanas draudi jāsamazina līdz minimumam.

Otrā neslepenā koncepcija tika pieņemta Kosovas krīzes laikā 1999. gadā un paredzēja uzlabot vienoto aizsardzību, mieru un stabilitāti Eiroatlantiskajā reģionā. To pavadīja stratēģiskās vadlīnijas, kas ir slepens dokuments.