Mēs dzīvojam modernā laikā, kad pārmaiņas notiek nepārtraukti, un neatkarīgi no tā, kādā atmosfērā un gaisotnē notika pārvēlēšana, darbs tik un tā ir jāturpina. Pasākumi un programmas sportā ir jānodrošina ar pēctecību un ilglaicību, jo sportā nekas nenotiek vienā minūtē. Protams, organizatoriski un sadzīviski, ņemot vērā finanšu iespējas LOK budžetā un valsts budžeta finansējumu sportam šogad, notiek izmaiņas un grozījumi. Piemēram, finansējums olimpisko sporta veidu federācijām 2010.-2012. gadā faktiski tika piešķirts pēc aritmētikas principa, savukārt šogad ierobežota finansējuma apstākļos federācijas ir spējušas vienoties par kritērijiem un finansējuma saņemšana katrai federācijai ir atkarīga no sasniegtajiem rezultātiem. Līdz ar to ir kritēriju skala, pēc kuras vadoties katra federācija var pretendēt uz finansējumu. Jo lielāks finansējums, jo lielāka nosacītā punkta vērtība.
Tātad jautājums par to, ka nav skaidrs, kā un kāpēc kādas valsts kapitālsabiedrības ziedojumi nonāk vienam vai otram sporta veidam, ir atrisināts?
Tas ir cits jautājums. Pirmais bija tieši par valsts finansēto sporta veidu sadali federācijām atkarībā no tā, kādi ir panākumi. Par kapitālsabiedrību ziedojumiem - valsts kapitālsabiedrību ziedojumu sadales kritēriji, ko izstrādāja piecas vadošās sporta organizācijas, nosakot principus attiecībā uz 2012. gadā saņemto finansiālo atbalstu no valsts kapitālsabiedrībām, nu jau ir pieņemti Nacionālās sporta padomes sēdē kā sadales principi attiecībā uz iespējamiem ziedojumiem 2013. gadā.
Tātad apvainotās personas mēs šogad televīzijā nedzirdēsim?
Domāju, ka dzirdēsim. Šie principi, kaut arī nosacīti ar sāpošiem zobiem, no visas sporta sabiedrības puses vai vismaz lielākās tās daļas tika atbalstīti, taču tie nav pietiekami katram. Faktiski iznāk, ka vienlīdz neapmierinātas ir visas līdzdalības puses - tas liecina par zināma taisnīguma ievērošanu. Ja kāds būtu vairāk apmierināts, bet kāds - mazāk, droši vien taisnīgums nebūtu uzvarējis. Ja visi ir gandrīz vienlīdz neapmierināti, iespēju robežās esam gājuši to ceļu, lai atrastu kopsaucēju.
Pārmetums par caurskatāmības trūkumu nav gaidāms pēc šīs sistēmas?
Sagaidīt var vienmēr, bet mēs cenšamies darīt visu, lai izvairītos no šādiem pārmetumiem. Nekad nebūs tā, ka viss ir iespējami caurspīdīgs, jo sabiedrība ir pietiekami polarizēta. Piemēram, olimpiskie un neolimpiskie sporta veidi. Greizsirdība uz olimpiskajiem. Tautas sports vai veterānu organizācija ir greizsirdīgi uz olimpiskās izlases komandām un tamlīdzīgi. Mēs cenšamies sapulcēs to apspriest, lai būtu pēc iespējas mazāk jautājumu.
Konkrēti piemēri. Piemēram, Latvijas dzelzceļš. Vai tas varēs nolemt, ka ziedo tikai volejbolam un nekam citam?
Viņi varēs lemt, ja to ļaus finanšu ministrs. Neviens kapitālsabiedrības ziedojums bez ministra atļaujas nevar notikt. Finanšu ministrs ir Nacionālās sporta padomes dalībnieks. Ja tā ir lēmusi, ka ziedojumus sadala pēc tādiem un tādiem principiem, Latvijas dzelzceļš to nevar noteikt. Viņi varēs noteikt tikai, vai vispār ziedot sportam.
Tātad politisko krusttēvu laiks zināmā mērā ir beidzies?
Es ļoti ceru, ka jā.
Cik naudas kopumā patlaban pietrūkst sportam?
Apmēram 4,5-6 miljoni latu. Par 2014. gadu runājot, jāsaka, ka ir 8,5-10 miljonu eiro deficīts. Tas radās 2009. gada valsts budžeta samazinājuma dēļ un joprojām nav dzēsts. Sporta organizācijas mēģina situāciju uzlabot ar sponsoru piesaisti. Mēs esam saņēmuši politiskos solījumus gan no ministrijas, gan premjera, ka 2014. gada budžetā vismaz pusi no šī deficīta varētu likt atpakaļ, ar cerību, ka 2015.-2016. gadā atjaunos statusu.
Vai kaut kas ir mainījies kopš brīža, kad premjers, nevis izglītības ministrs ir atbildīgais?
Es negribu kritizēt izglītības ministru kā bijušo Nacionālās sporta padomes vadītāju, bet, manuprāt, padomes lēmumi ir kļuvuši pragmatiskāki, lietišķāki un praktiskāki. Premjera vadībā ir notikušas četras padomes sēdes, ir pieņemti, manuprāt, būtiski un skaidri lēmumi, kurus pēc tam bija iespēja ieviest dzīvē. Līdz tam padomē bija vairāk pļāpāšanas, tagad ir sporta politikas veidotāji.
15. martā ir LOK Ģenerālā asambleja, kurā paredzētas izmaiņas statūtos. Kas šīs ir par izmaiņām?
Izmaiņas ir vērstas uz pilnīgu saskaņošanu, lai LOK statūti atbilstu Latvijas Biedrību un nodibinājumu likuma prasībām. Līdz šim LOK statūti bija novecojuši un neatbilda 2004. gadā pieņemtajam nodibinājumu likumam. Otrkārt, īsumā formulējam LOK misiju, treškārt, ieviešam skaidrību jautājumos par caurskatāmību un noteiktību. Lai nevar izteikt pārmetumus, ka ir kaut kas slēpts, nosacīti izmantojot administratīvos resursus. Tagad tas ir atrisināts, precīzi formulējot statūtu projektā, kas ir LOK biedri un locekļi, kas veido LOK Ģenerālās asamblejas kvorumu, kādā kārtībā rīko asamblejas sesijas, tostarp pārvēlēšanu sesijas, nosakot tām termiņus, nosakot termiņus sesiju izsludināšanai, nosakot termiņus un kārtību pretendentu virzīšanai uz ievēlēšanu individuālo locekļu statusā un vēlētajos LOK amatos. Paredzēts, ka šie jautājumi būs regulēti statūtos. Līdz šim tie noteica tikai to, ka reizi četros gados ir pārvēlēšanas sesija, bet, kā tā notiek, to regulē izpildkomitejas izveidots nolikums. Tas ikreiz varēja tikt grozīts, tāpēc varēja rasties aizdomas, ka izpildkomiteja, rūpējoties par savu nākotni, var iestrādāt sev izdevīgus punktus. Tagad tas ir ielikts statūtos, lai noņemtu spriedzi, kāda tā bija pērn pirms septembra vēlēšanām, kad bija daudz jautājumu. Tagad ir atbildēts - kad rīko un kas, kā izvirza un tamlīdzīgi.
Vai sagaidāt asamblejā arī kādu strīdu?
Lielus strīdus es nesagaidu, jo katram bija iespēja Juridiskās komisijas un izpildkomitejas sēdēs aizstāvēt priekšlikumus. Tie, kurus noraidīja, bija noraidīti pamatoti. Domāju, ka gan juristu, gan izpildkomitejas lokā visi šie jautājumi ir diskutēti un tur nevajadzētu būt papildjautājumiem. Protams, var rasties situācijas, ka vēl ir vajadzīgi grozījumi, un to es neizslēdzu, bet šobrīd ir sasniegts situācijas optimums, lai iepriekšējā gada konflikti būtu beigušies.