Atšķirīgi gan tas viss parasti atklājas, ja piesauktie skaitļi un fakti tiek vērtēti to dabiskajā vidē. Tad bāliņu pieticība izrādās uz robežas ar negausību, bet augstie sniegumi stipri vien viduvēji. Tāpēc svarīgi ir ne vien salīdzināt, kā ir pie viņiem un pie mums, bet arī ko tas viss nozīmē jeb, kā mēdz teikt, kāds ir sausais atlikums.
Nesen klajā nākušie dati par 2009. gada bonusu izmaksām pasaules banku vadošajiem darbiniekiem vedina šos skaitļus salīdzināt ar Latvijā figurējošajiem, sevišķi ar abu Parex bijušo īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka, ieņēmumiem, kas no subordinētā kapitāla bankā pērn nopelnījuši 4,9 miljonus latu. Ja salīdzinām vienkārši ciparus, tad abi kungi izskatās pēc pabalstāmiem nabadziņiem, jo, piemēram, Volstrītas finanšu kompānijas ASV prēmijās izdāļājušas vairāk nekā 20 miljardus dolāru. Tas ir par 17% vairāk nekā pirms gada, un pašas kompānijas to skaidro ar finanšu tirgu atlabšanu, kas pasaulē lielā mērā sākas tieši tur - Volstrītā.
Saprotams, ka lielās prēmijas tūdaļ piesaistīja plašu uzmanību. Sevišķi tāpēc, ka tikai pirms gada, 2009. gada martā, ASV prezidents Baraks Obama bija pamatīgi noskaities uz apdrošināšanas gigantu AIG, kas faktiski tikko bija saņēmis 150 miljardus dolāru nodokļu maksātāju naudas, lai paglābtos no bankrota, un saviem augstajiem kungiem bonusos izmaksāja «tikai» 165 miljonus dolāru. Toreiz augstie priekšnieki kolektīvi nokaunējās un naudu atdeva paši. Šogad par to vairs netiek pat runāts. Kas ir mainījies? Šis un tas ir mainījies gan attieksmē, gan likumos un noteikumos, un pārmaiņas notiek aizvien.
Pirmām kārtām, kā norādījis Ņujorkas štata finanšu tirgus galvenais uzraugs Tomass Dinapoli, apspriestās bankas strādājušas ar ievērojamu peļņu - apmēram 55 miljardiem dolāru, tā ka to atlabšana nav tikai mistisku koeficientu un indeksu svārstībās, bet reāli taustāma. Turklāt amerikāņi kā aksiomu ir pieņēmuši principu (acīmredzot tas tiešām darbojas), ka viena jauna darbvieta Volstrītā rada trīs jaunas darbvietas citur štatā. Attiecīgi, lai cik nesamērīgi pēc sociālisma standartiem kādam šķistu Volstrītas bonusi, arguments par jaunajām darbvietām Meinstrītā liek tos pieciest. Izrietošs jautājums: vai, diviem K Jūrmalā ieturot plānotos miljonus gadā, tam būs negatīva ietekme kaut vai uz vienu citu kungu, piemēram, Smiltenē?
Tāpat svarīgs aspekts ir banku tūlītējās peļņas un ilgtspējības samērs. Kopš pagājušā gada vasaras ASV panākts kompromiss, ka baņķieriem netiek ierobežota prēmēšana, tomēr šo bonusu izmaksa notiek pakāpeniski, vairāku gadu laikā, kad dod finanšu tirgus uzraugam iespēju novērtēt, cik reāls ir attiecīgo iestāžu un to vadītāju ieguldījums tautsaimniecībā. Ja viss notiek, tad kungi saņem savus miljonus un miljardus, ja ne - nekā. Šo pašu principu pieņēmusi arī Lielbritānija, Francija un Ķīna, kas ļoti apsveicami gluži kā zināmās parunas gudrais mācās no rietumvalstu kļūdām.
Tas pats jāsaka par nodokļiem. Līdz šim Latvija ar nodokļiem neapliekamo dividenžu dēļ bija tā sauktā investoru paradīze. «Tā sauktā» tāpēc, ka īslaicīgā, momentānā peļņa, kas uzkurina kāri pēc vēl lielākiem bonusiem par «darba ražību», kā nu jau atzīts visā pasaulē, ir postošs, bīstams un apkarojams pārpratums. Parex un citi kungi ar nesamērīgās peļņas mirāžu ir pārlieku ilgi indējuši apziņu sev un citiem. Nu beidzot ar šā gada janvāri nodoklis par dividendēm ir arī Latvijā. Lai gan nudien par ļaunu nebūtu nācis, ja mūsu VID tagad varētu apmierināti berzēt rokas tāpat kā britu kolēģi, kam šogad tieši lielo banku bonusu dēļ par iepriekšējo gadu šajā sektorā paredzētie ienākumi gandrīz trīskāršojušies: cerēto 550 miljonu mārciņu vietā iekasēti tiks 2,5 miljardi. Tas ir tiešs iznākums lēmumam ar 50% nodokli aplikt banku bonusus, kas pārsniedz 25 tūkstošus mārciņu. Nodoklis pamatīgs, bet, spriežot pēc figurējošajām summām, acīmredzot iesaistītie cilvēki to uzskata par gana taisnīgu.
Pie visa šā daudzviet pasaulē paredzams arī nodoklis bankām to sistēmas stabilitātes nodrošināšanai, lai nepieciešamības gadījumā nākotnē nebūtu vajadzīga tik liela un nereti pretrunīgi vērtēta valsts iejaukšanās. Šo iniciatīvu atbalstījusi arī Latvija. Kopā ar valdībā virzītajiem grozījumiem Kredītiestāžu likumā, kas, tieši un burtiski sakot, ar 1. jūniju beidzot pārtrauks Kargina un Krasovicka piedauzību, tas Latviju ierakstīs pašlaik vērojamajā globālajā tendencē, ka naudas valoda aizvien vairāk kļūst arī par goda valodu, nevis tās pretmetu.