Izvērtējot Krimas ekonomiskās perspektīvas un atmetot aprēķinus, kuros dominē politiskās simpātijas un antipātijas, kopumā Krimas tautsaimniecības attīstības izredzes tiek vērtētas kā labas, taču ar piepildi, ka pussalas ekonomikas pārkārtošana atbilstoši jaunajai realitātei prasīs vismaz trīs piecus gadus un ievērojamas investīcijas.
Nauda pelēkajā zonā
Ekonomiskā situācija Krimā bieži tiek minēta kā būtisks iemesls, kādēļ separātisms dominē pat etnisku un vēsturisku kaislību nepārņemto pussalas iedzīvotāju vidū. Kādreizējā tūrisma industrijas paradīze Krima šobrīd ir viena no depresīvākajām teritorijām Ukrainā. Separātisti pussalas pagrimumā vaino centrālo varu Kijevā, uzskatot, ka pēdējo 20-25 gadu laikā neviens no Ukrainas prezidentiem nav pildījis Krimas vēlētājiem dotos solījumus ieguldīt līdzekļus pussalas ekonomikā, savukārt «no apakšas» nākušās iniciatīvas, kur valsts atbalsts varētu sekmēt Krimas kopējā ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos, tiek ignorētas. Šie apgalvojumi lielā mērā atbilst patiesībai, jo Krima tiešām nav tā teritorija, kur kāda no Ukrainas valdībām būtu atbalstījusi vērienīgus infrastruktūras projektus, tomēr arī apgalvojumi par Krimas nabadzību ir pārspīlēti, jo vismaz daļēji zemais ienākumu līmenis tiek kompensēts uz tūrisma rēķina.
Krimas oficiālais ieguldījums valsts kopējā iekšzemes kopproduktā (IKP) ir aptuveni 3% jeb 3,6 miljardi eiro gadā, tomēr realitātē, pateicoties tūrismam, tas varētu būt vismaz pusotru reizi lielāks. Lai arī Krimu apmeklē no pieciem līdz sešiem miljoniem tūristu gadā, oficiāli tūrisma industrijas daļa pussalas IKP svārstās tikai 6-8% robežās. Tas skaidrojams ar faktu, ka Krimā vēsturiski pieņemts nevis apmesties viesnīcās, bet īrēt mājvietu un pirkt dažādus pakalpojumus no vietējiem iedzīvotājiem, bet šos un citus «nepieradinātajam» tūrismam pakārtotos sezonālos uzņēmējdarbības veidus aplikt ar nodokļiem ir gandrīz neiespējami.
Vismaz šogad šī Krimas ieņēmumu daļa, turklāt gan oficiālā, gan neoficiālā, jūtami samazināsies, jo līdz šim trīs no katriem četriem Krimas viesiem bijuši Ukrainas iedzīvotāji. Lielākā daļa Krimas sanatoriju un atpūtas namu ir dažādu Ukrainas valsts iestāžu īpašums, bet politiski nestabilā situācija pussalā un Krimas valdības paziņojumi par gatavību nacionalizēt Ukrainas valsts īpašumus nesekmēs tūristu pieplūdumu. Tomēr ilgtermiņā tūrisma nozares izredzes nešķiet sliktas. Jāpiebilst, ka interesi par sanatoriju un atpūtas namu pārņemšanu Krimā jau šobrīd izrāda gan Krievijas valsts, gan tās apgabalu un republiku pārstāvji. Cits jautājums, vai šīs darbības būs uzskatāmas par likumīgām.
Saražo tikai 10%
Krimas ekonomika līdz šim spēcīgi orientēta galvenokārt uz Ukrainas tirgu, jo pussalas daļa valsts kopējā eksportā ir necili 1,4% (~ 650 miljoni eiro), bet zināmākā eksportprece ir savulaik slavenie Krimas vīni, kas joprojām, neraugoties uz tirdzniecības barjerām, ievērojamo konkurenci un investīciju neesamību, spējuši saglabāt 7% Krievijas tirgus un ir atrodami arī daudzviet citur bijušajās savienotajās republikās.
Tādas Krimas ekonomikai būtiskas nozares kā zvejniecība (68,6% no Ukrainas kopējās produkcijas 2013. gadā), dārzeņu audzēšana (4,8%) vai gaļas lopkopība (4,6%) savu produkciju pārdod faktiski tikai Ukrainas tirgū, kamdēļ izskan brīdinājumi, ka ekonomisko saišu saraušana ar Kijevu novedīs pie līdzīgas situācijas kā XX gadsimta deviņdesmitajos gados, kad arī Krimas ražojumi bija pakļauti riskam zaudēt savus noieta tirgus Ukrainā. Jāņem arī vērā, ka pussala ir atkarīga no diviem stratēģiski ļoti nozīmīgiem resursiem, kuri tiek piegādāti no «kontinenta» - elektroenerģijas un dzeramā ūdens, kas tiek izmantots arī lauksaimniecības platību apūdeņošanai. Krima pati saražo tikai nepilnus 10% no pussalai nepieciešamās elektroenerģijas (turklāt vairākumu - privātajam biznesam piederošos saules un vēja enerģijas parkos), bet dzeramais ūdens tiek piegādāts, pagaidām gan bez maksas, pa Ziemeļkrimas kanālu no Dņepras, jo Krimā nav nedz lielu upju, nedz saldūdens ezeru. Piedevām Ziemeļkrimas kanāls ir pamatīgi nolaists, tādēļ dzeramā ūdens kvalitāte Krimā ir bēdīga.
Gāze un Ķīnas projekts
Ja nu pussalā kā netrūkst, tad tā ir dabasgāze. Ukrainas valsts kompānijai Naftogaz piederošais uzņēmums Černomorņeftegaz 2013. gadā Krimā ieguva 1,65 miljardus kubikmetru gāzes, no kuras pussalā tika patērēts mazāk par miljardu kubikmetru. Tā kā uzņēmums ir viens no pirmajiem rindā uz nacionalizāciju, separātistiem vismaz ir resurss, kuru izmantot politiskajā un brīvajā ekonomiskajā tirgū, kā arī iespēja īstenot senu plānu par jaudīgas, Krimas vajadzības nodrošinošas gāzes elektrostacijas būvniecību. Tiesa, tam atkal vajadzīgs laiks un nauda - pēc dažiem aprēķiniem, līdz pusotram miljardam eiro. Tieši tāpat laiks un nauda vajadzīgi, lai nodrošinātu elektroenerģijas un dzeramā ūdens piegādes no Krievijas Krasnodaras apgabala - gan elektroenerģijas kabeļa, gan ūdensvada izbūves cenas tiek lēstas vismaz 200 miljonu eiro apmērā katrā gadījumā, kaut gan reālās summas, visticamāk, ir ievērojami lielākas.
Vērts piebilst, ka gandrīz visi lielie Krimas uzņēmumi atrodas šaura cilvēku loka īpašumā. Zināmākais no šī loka ir viens no Ukrainas vadošajiem oligarhiem Dmitrijs Firtašs, kurš nešaubīgi nav ieinteresēts, lai viņa uzņēmumiem rastos problēmas, piemēram, ar elektroenerģijas piegādēm vai noieta tirgiem.
Jāatgādina, ka 2013. gada nogalē nu jau gāztais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs vienojās ar Krieviju par vērienīgu investīciju projektu īstenošanu Krimā. Tāpat ar Krievijas atbalstu tiek saistīts vērienīgs Ķīnas investoru projekts Krimā - dziļūdens ostas būve, kas būtu paredzēta lauksaimniecības produktu eksportam un kuras būvniecības izmaksas tiek lēstas vairāk nekā septiņu miljardu eiro apmērā. Šī projekta nākotne gan ir neskaidra, jo nav zināms, kāda ir jaunās Ukrainas valdības attieksme pret lauksaimniecības zemju iznomāšanu Ķīnai. Patlaban ķīniešiem iznomāti 160 tūkstoši hektāru Krimas lauksaimniecības zemes.