Nezinu nevienu citu, kurš ar savām pianista rokām XXI gadsimtā slauktu kaziņas! Seko XVIII gs. franču apgaismības filozofu Ruso un Voltēra aicinājumam - atpakaļ pie dabas?
Lielākā daļa cilvēces ir novērsusies no dabas un domā, ka īsto laimi var atrast betona sienās. Man svarīgi dzīvot tādā vidē, kur jūtos maksimāli labi un veselīgi. Kur jūtu, ka mana galva un ķermenis strādā labi un gars ir tīrs un brīvs no visa liekā. (V.Šimkus ar vecākiem un māsiņu Aurēliju dzīvo Tukuma rajona Vecmokās, Irbju mājās - I.L.).
Mūsu sarunas aizkadrā pavīdēja vārds «laime». Kur to meklēt, kā kultivēt?
Man laime ir kaut kas tāds, kas tiešām ir personiski tavs, personiski uzrunā un attiecas tieši uz tevi. Kaut kas labs tavā dzīvē. Tā kā manas mājas. Tā ir vieta, kas esmu es. Kur esmu uzaudzis. Man ir svarīgi just, ka esmu pats. Nevis tikai skrūvīte lielā mehānismā kaut kur pilsētā. Kas tu tur esi? Tikai gaļas gabals? Tad gan var iestāties nelaimīguma sajūta. Daudzi aizbildinās, ka saules daudzums nosaka to, cik laimīgs cilvēks jūtas. Oi, oi, oi! Piemēram, Spānijā ir tik draņķīga ziema, visu laiku gāž lietus. Vai tas raisa laimes sajūtu? Stipri šaubos. Mani laimīgu dara redzēt gadalaiku maiņas.
Būtu piedzimis un izaudzis Rīgā, būtu pavisam cits cilvēks?
Mana ģimene, vecāki, ir īpaši cilvēki ar īpašām vērtībām. Mans tēvs pirms trīsdesmit gadiem izlēma doties prom no pilsētas. Pieļauju, ka uzaudzis pilsētā, bloka namā, es būtu cits cilvēks. Kāds? Es nezinu. Runājot par manu tapšanu par mūziķi, videi bija milzīga nozīme. Ir ļoti svarīgi katrā vissīkākajā niansē ielikt iztēli. Sevišķi, veidojot skaņu uz klavierēm. Laukos man apkārt cilvēku bija ļoti maz. Biju vienīgais bērns ģimenē, lielākoties biju pats ar sevi. Vientulībā, klusumā, dabas skaņās tu sāc ļoti, ļoti niansēti izjust katru vissīkāko lietu, kas apkārt notiek. Iztēli raisa katras mazākais pakalns vai krūms. Jebkas, ko tu redzi, jo nav ārēju kairinājumu. Tas pats, spēlējot klavieres: tu vari pasāžu nospēlēt ātri, bet vari tajā ielikt stāstu! Joprojām, ikdienā skrienot krosiņu, atklāju, ka katrs rīts smaržo savādāk. Katrs stūris, katrs koks katru dienu man stāsta kaut ko citu. Svarīgi arī, ka man bija stingrs tēvs, kurš pielika mani pie klavierēm. Tad varēju savu iztēli izpaust improvizācijās.
Un tad nāk kāds cienījams eksperts, kurš saka, ka tava interpretācija «nav stilā»: vai tad tas bija Šopēns?
Tas ir visbriesmīgākais: mans pretpols, anti-Vestards. Šopavasar biju vienatnē sagatavojies Starptautiskajam Marijas Kanalsas konkursam Barselonā, tomēr visa starptautiskā 11 profesoru žūrija pārsteidzošā kārtā atzina, ka tas ir Bahs, Bēthovens, Šopēns un ka es ļoti lielu vērību pievēršot stilistiskajai dažādībai, katra komponista īpašajai nokrāsai. Ja tu reaģē uz mūziku ar savu dvēseli, tas nevar palikt nepamanīts.
Vai konkursi ir nepieciešami mākslinieka karjerai?
Tas ir labs virzītājspēks: izvirzīt sev mērķi, sagatavoties, norūdīt un pārbaudīt sevi, celt pašapziņu, līmeni un redzēt, kā citi spēlē. Uzvarējis pāris lielākos konkursos - 17 gadu vecumā Stokholmā un nākamajā gadā Lista konkursā Losandželosā, piecus gadus vispār nepiedalījos konkursos un jau likās - nekad. Tad pēkšņi saņēmu uzaicinājumu no Bādkisingenes pasaules pianistu olimpiādes. Tur pats pieteikties nevar, tikai uzaicina. Domāju: no visas pasaules atlasījuši tikai sešus un es esmu to vidū. Kāpēc neaizbraukt? Biju jau pilnīgi aizmirsis, kāda ir sajūta spēlēt konkursā.
Ļoti atšķirīga?
Man ne brīdi ne Bādkisingenē, ne tagad Barselonā nebija sajūtas, ka konkursā kaut kā īpaši citādi jāspēlē. Nav iespējams izpatikt katram. Nekad. Vienmēr kādam būs iebildumi. Un tu nekad nezini, kas būs žūrijā un ko viņi no tevis gaida. Dari, lūdz Dievu un ceri uz to labāko. Tā ir tikai sakritība, ka esmu īsā laikā uzvarējis divos konkursos pēc kārtas. Tikpat labi kādā no tiem žūrijā varēja būt kāds, kam riebjas viss, ko es daru. Tā konkursos diemžēl gadās, un tas ir ļoti neobjektīvi un netaisnīgi. Barselonā žūrija nedrīkstēja savā starpā sarunāties, tikai nodeva atzīmes, kuras matemātiski saskaitīja. Netika arī izpausts, kur un pie kāda pedagoga kurš ir mācījies.
Ir zināma profesoru aprite, kuri ceļo no žūrijas uz žūriju - ietekmīga kliķe, «mafija», kas nosaka toni? Nereti viņi lobē savus audzēkņus…
Ir labi, ka daudzos konkursos jau ieviests noteikums, ka žūrijas locekļu audzēkņi nedrīkst piedalīties. Protams, lielu daļu vērtētāju jau biju redzējis citu konkursu žūrijās.
Paspēji saskarties arī ar Barselonas īsto, reālo dzīvi?
Katram dalībniekam Barselonā bija iedalīta vingrināšanās kādā ģimenē. Bet problēma ir siesta, kas Spānijā ir svēta lieta - no diviem līdz pieciem atļauties neko nedarīt. Es nezinu, vai viņi guļ, bet viņi šausmīgi dusmojas, ja kāds šajā laikā spēlē klavieres, trokšņo. Pirms pusfināla man vajadzēja pavingrināties, turklāt svētdienā. Ui, ui, ui! Saniknoti kaimiņi zvanīja pa telefonu, bārās ar saimnieci. Bet man bija jāspēlē, jo nedēļā man bija visas četras kārtas - trīs stundu repertuārs.
Kur pasaulē esi ieraudzījis optimālāko dzīves, attiecību modeli?
Mēs visi redzam, ka modelis, kādā mēs esam dzīvojuši pēdējās desmitgadēs, ir pilnībā izgāzies. Šajā ziņā man pat ir prieks par krīzi, jo cilvēki beidzot redz, ka šis modelis ir izgāzies!
Piebalso tiem, kuri krīzē redz kapitālisma krahu, rietumu pasaules norietu? Murgā gan pārvērtās arī sapnis par komunismu!
Komunisma ideja, starp citu, ir ļoti kristīga. Bet to realizēja briesmīgi cilvēki un izpildījums bija vienkārši šausmīgs. Rietumu civilizācijai nav nākotnes, pilnīgi noteikti mēs izmirstam. Mūsu vērtības - ģimene, reliģija - ir sabrukušas, kļuvušas mazsvarīgas. Un, ja nav vērtību, nav mugurkaula arī pašai sabiedrībai - tā ir mirusi, pašnāvnieku sabiedrība.
Tomēr tieši tagad vairāk nekā jelkad tiek daudzinātas vērtības, cilvēktiesības, dažādas brīvības (vārda, uzskatu, pulcēšanās utt.). Arī tolerance, jo demokrātiskā, multikulturālā sabiedrībā katram ir savas vērtības.
Katram savas, jā! Ja manā ģimenē būtu bijusi demokrātija, tad es nekad nebūtu pianists! Man bija autoritatīvs tētis, kurš lika spēlēt klavieres katru dienu, un vienmēr bija jāizēd līdz malām pilnais zupas šķīvis. Tā nebija brīvība. Bet es šodien esmu par to pateicīgs. Latvija ir mūzikas lielvalsts, taču augstais līmenis krītas līdz ar demokrātijas pieaugumu skolās, kur tagad skolnieks ir nevis padotais, bet klients. Es nesludinu autoritārismu, totalitārismu. Bet ir jābūt konkrētām, visai sabiedrībai svarīgām vērtībām, kas noteikti ir ģimene un skaidrība, kas ir labi un kas - slikti. Paldies Dievam, ka esmu laikus iepērts. Sapratu: ja izdarīšu ko sliktu, man par to būs sods. Nesodāmības rezultātus mēs jau redzam. Diemžēl dzīvojam sabiedrībā, kur zudusi vienota atbildības sajūta un labi ir viss, ko neviens cits neredzēja. Tātad, ja izdarām kaut ko sliktu un neviens par to neuzzina, tas ir labi! Kāpēc tagad visiem jāmaksā par citu ņemtajiem kredītiem? Dzīvoju mežā un cenšos savu pasauli turēt tīru: presi neabonēju un televizoru redzu tikai, ejot garām virtuvei.
Koncertzālē, kur tev aplaudē rietumu klausītāji, tu pats esi rietumu kultūras sastāvdaļa!
Tā ir pavisam cita publika nekā Latvijā.
Labāka?
Ne labāka, ne sliktāka. Citāda. Viņiem ir pamatīgas gadsimtu tradīcijas: cilvēki nāk uz koncertiem gadiem un paši jūtas rietumu klasiskās kultūras sastāvdaļa, jo izjūt to ļoti personiski. Ja Spānijā Bēthovenu vai Brāmsu uztver kā grūtu un muzejisku vērtību, tad Viduseiropā klasisko mūziku izjūt kā dzīves nepieciešamību. Viņiem pret to ir dzīva attieksme. Vācijā ievēroju, ka cilvēkus ļoti garlaiko, ja tu vienkārši korekti izpildi autora nošu tekstu, ja tev nav nekā jauna, ko teikt. Bezpersonisku spēli viņi pat neklausīsies līdz galam, izsvilps un aizies. Vācijā ļoti nemīl krievu mūziku, pat izjūt naidu pret to. Reiz piedevās nospēlēju skaistu Rahmaņinova prelūdiju. Pēc tam viens kritiķis man pateica: lūdzu, nekad Vācijā nespēlējiet krievu mūziku. Ne Čaikovski, ne Šostakoviču! Viņiem īstā kultūra ir Bahs, Bēthovens, Haidns, Mocarts, Brāmss, Šūmanis, Šūberts, Vāgners, Mālers. Pārbaudītas Viduseiropas vērtības. Vācijā jebkurš zobārsts zina visus Šūberta stīgu kvartetus. Bet Rahmaņinovu uzskata par popmūziku. Turklāt Krievija viņiem asociējas ar Otrā pasaules kara beigām un to, cik briesmīgi krievi uzvedās, kad ienāca Berlīnē. Tāpēc viņiem ir grūti pieņemt, ka Krievijai ir kultūra. Bet tā ir nevēlēšanās iedziļināties, un tā ir ļoti raksturīga mūsdienu sabiedrībai. Māksla prasa iedziļināšanos, piepūli.
Tad jau publika Latvijā ir atvērtāka un pieklājīgāka.
Pat ja spēlētu ar kājām, te diez vai izsvilptu! Toties pēdējos gados Latvijā koncerti pulcina pilnas zāles, un es redzu ļoti daudzus, kuri tikai nupat kā iepazinuši klasisko mūziku. Nezinu, kas palīdzējis viņiem to iemīlēt, bet redzu, ka viņi nāk un bauda ar sajūsmu!
Vai tu saglabā distanci, noslēpumu?
Pēc Kanalsas konkursa fināla, ko pārraidīja arī televīzijā, Barselonas centrālajā laukumā cilvēki vienkārši nāca man klāt un teica: tu brīnišķīgi spēlēji! Tas pat bija baisi, jo laukums ir milzīgs un cilvēku pilns. Tu tikai stāvi, un viņi nāk. Mani pārsteidza tas, cik konkursam bija milzīga publicitāte Spānijā. Finālu raidīja TV, mans foto bija laikrakstu pirmajās lapās, un man bija jāpaliek vēl veselu nedēļu, lai katru dienu sniegtu vairākas intervijas visiem lielākajiem laikrakstiem un žurnāliem. Diemžēl visur, kur pēdējā laikā esmu koncertējis, jau zina, ka Latvijā ir visbriesmīgākā krīze visā Eiropā, ka esam visdziļākajā dimbā. Pēc mana solokoncerta Amsterdamas Concertgebouw februārī pienāca kāds holandietis un teica, ka līdz šim par Latviju dzirdējis tikai vissliktāko un es viņam esot pirmā labā lieta no Latvijas. (Marisu Jansonu viņi nezin kāpēc pierakstījuši Krievijai, viņš no Pēterburgas…) Bārā ar draugiem pie alus kausa viņi smejoties par Latviju: kā var valsti tā nolaist un vēl ņemt milzu aizdevumus, kurus nekad nevarēs atdot? Mēs viņiem esam kā varoņi kādreizējās anekdotēs par čukču. Ieminējos, ka viņš droši vien nav dzirdējis Elīnu Garanču, Andri Nelsonu vai Baibu Skridi. Esot gan, bet nebija «saslēdzis» kopā ar Latviju. Afišās rietumos diemžēl netiek minēts, kuru valsti mākslinieks pārstāv.
Kas, tavuprāt, mūs sagaida tuvākajā nākotnē?
Latvija savu neatkarību ir zaudējusi kaut vai milzīgo parādu dēļ. Ir briesmīgi, ja nevaram atdot kredītus un ņemam vēl citu aizņēmumu, lai varētu atdot iepriekšējo. Nu, un? Ko tālāk?
Vietā nāks cita domāšana, nācijas, civilizācijas attīstības pakāpe?
Es uzskatu, ka mēs, latvieši, neesam dzīvotspējīga nācija. Mūsu ir ļoti maz, kļūst arvien mazāk, mēs izmirstam un neko šajā valstī neražojam. Pasaulē ir daudz dzīvotspējīgākas nācijas, un tās noteikti aizņems mūsu vietu, dzīves telpu. Neko darīt, tāds ir mūsu liktenis, ko paši esam izvēlējušies. Pašnāvnieki. Bet izmirst un noveco visa rietumu pasaule.
Kuras nācijas ir dzīvotspējīgas?
Āzijas. Lielākā daļa konkursa dalībnieku bija no Korejas, viens dabūja otro vietu. Sapratu, ka tā ir ārkārtīgi dzīvotspējīga nācija. Ir prātam neaptverami, cik viņu ir daudz: Seula ir otra lielākā pasaules pilsēta. Viņi visi spēlējot klavieres, viņiem tas esot nacionālais sporta veids, tur esot miljoniem pianistu. Viņi spēlē nepārspējamā tehniskajā līmenī. Viņiem ir viss: plaukstoša ekonomika, liela dzimstība, kūsājoša kultūras dzīve, ārkārtējas darbaspējas, liela talantu atlase. Savukārt musulmaņu pasaulē ir ļoti stabilas pamatvērtības - ģimene un reliģija. Nemaz nerunājot par veselīgo virtuvi. Ir ļoti svarīgi, ko nācija ēd! Mums vajadzētu pamācīties no dzīvotspējīgajām nācijām. Bet liekas, ka ir jau par vēlu.
Vai viena no dzīvotspējas atslēgām nav nācijas solidaritāte, prieks un lepnums par saviem tautasbrāļiem? Latviešiem tas nevedas.
Es nekur citur pasaulē neesmu redzējis nevienu citu tautu, kura tik ļoti neieredzētu savējos. Tā ir unikāla latviešu īpašība, mēs darām visu, lai neturpinātu eksistēt. Mums trūkst veselīga lepnuma - tie ir mūsējie! Apziņas, ka savējie ir vērtība. Mums savējais ir vērtība tikai tad, ja viņu atzīst citur pasaulē.
Tu pats esi latvietis! Tevī nav dīdījies nenovīdības velniņš?
Velniņš sēž katrā no mums, bet es indīgus komentārus internetā nerakstu, uz referendumu gāju un par cilvēkiem saku labo. Es varu mācīties no kļūdām un tāpēc arī norobežojos, dzīvoju savā mežā un izkopju savu nelielo pasaulīti. Tīru.