Laikmetīgās dejas izrādē Aplam Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē viņa piedāvā pretmetu minētajam dejotāja raksturojumam. Iestudējumā, kas piedzīvos pirmizrādi sestdien, 27. martā, piedalās ducis Operas baleta mākslinieku, nav ne prīmu, ne premjeru - visi ir vienādi. «Mani interesēja uzlikt uz vienas «pannas» gan kordebaleta meiteni, gan baleta princi un paskatīties, kā viņi var sadzīvot, palīdzēt viens otram un… arī nosist viens otru? Tāda ir ikviena teātra iekšējā dzīve - katru dienu konkurences cīņā jāpierāda: es esmu, es varu! Es vēlējos pietuvināt skatuvi realitātei. Dzīvē mākslinieks ne vienmēr ir prožektoru gaismā, ap kuru viss griežas un kuram visi aplaudē. Pašam ir jāuzliek mūzika un, ja nepieciešams, arī grīda jāmazgā,» atgādina Olga Žitluhina.
Teātra dzīves skarbumu skatīsim tuvplānā - skatītāju rindas izvietotas aplī ap dejotājiem. «Dejotāji būs redzami kā uz delnas, no visām pusēm. Nav aizkulišu un iespējas paslēpties un atvilkt elpu. Izzūd robeža. Atklājas cilvēcība,» stāsta horeogrāfe. Izrādē dejos Juka Mijake, Kristīne Kitnere, Nataļja Lipska, Laine Paiķe, Laura Grāvere, Karīna Tarānova, Aleksejs Avečkins, Zigmārs Kirilko, Ringolds Žigis, Arturs Sokolovs, Žans Mergoļds un Aleksandrs Latišonoks. Aplam būs pirmais laikmetīgās dejas pilnmetrāžas iestudējums LNO baleta vēsturē.
Jābūt gataviem, ka mākslinieki ne tikai dejos, bet arī kausies, runās un kliegs - uz skatuves ir mikrofons, un izrādes veidotāju komandā ne velti ir dramaturģe Inta Balode. Ierakstā skanēs mūzika, kuras autori ir Juris Kaukulis un Kaspars Tobis no rokgrupas Dzelzs vilks. Iespaidu spilgtinās Igora Kapustina gaismu māksla. «Uzdevums ir būt maksimāli reāliem. Parādīt sevi,» skaidro O. Žitluhina. To akcentē arī ikdienišķie kostīmi. «Te nav svarīgi, vai esi baleta zvaigzne vai arī vēl aizvien domā, ka puantes ir kāds spāņu ēdiens. Ir aplam bailīgi un aplam kārdinoši, kad nav ne kulišu, ne skatuves dziļuma, ne tumsā slēpta skatītāja,» viņa kliedē mulsumu par izrādes nosaukuma Aplam jēgu. Aplam nevis kā kaut kas nepareizi un kļūdaini izdarīts, bet gan sajūtu un darbību intensitātes raksturojums - ļoti.
Izrādei nav sižeta. Ir tikai stāsts. Tas veidojas no tā, ko ducis dejotāju dara uz skatuves. No tā, kādi viņi ir. Ko viņi ienīst, kas viņiem patīk, kā viņi cīnās par savu vietu. Kā pierāda, vai spēj pilnasinīgi izdzīvot deju vai palikt tikai kā nekustīga ikona tur, augšā, spožā rāmītī. Visi ir līdzvērtīgi. Katram ir iespēja izcelties.