Nokļūstot latviešu nacionālo partizānu Īles bunkurā, lielākajā ziemas mītnē visā Baltijā pēckara gados, ir pietiekami ar tur pavadītām 20-30 minūtēm, lai varētu kaut nedaudz iztēloties apstākļus, kādos dzīvoja pretošanās kustības dalībnieki.
Novadpētnieku stāsti par šo cilvēku izturību, spēku un patriotismu ir iedvesmojoši, ne velti tas bijis plašākais nacionālo partizānu karš Latvijas vēsturē, gluži tāpat kā Lietuvā un Igaunijā. Pēc beidzamajiem latviešu partizānu pētniecībā iesaistīto personu atzinumiem Latvijā karotāju skaits bijis 30 tūkstoši, Igaunijā 20, bet Lietuvā pāri par 70 tūkstošiem cilvēku. Pieskaitot katram no viņiem trīs, četrus atbalstītājus, iegūstams iespaidīgs - vismaz 400 tūkstošus cilvēku liels skaitlis. Ne velti dažādas ārzemnieku grupas, uzzinājušas par šo notikumu, pauž izbrīnu par tādu nelielu tautu pretošanos veselu 12 gadu garumā. Kā norādījis Henrihs Strods, Latvijas nacionālo partizānu kara mērķis bijis atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latvijas valsti, taču bez izredzēm uzvarēt šajā karā.
To, ko apbrīno pat japāņi, neredz vai nevēlas saskatīt valsts augstākā vara. Pretošanās kustības pētnieki pateiks skaidri, ka valstiskā līmenī atjaunotās Latvijas valsts laikā tā arī nav izveidota svarīgajam vēsturiskajam notikumam atbilstoša attieksme, kas iegūtu attiecību iemiesojumu dažādās programmās un atbalstā. Kur meklējamas saknes šādai attieksmei, ir speciāla pētījuma temats, taču tam noteikti ir sakars ar vēl padomu laikos iedēstīto un acīmredzami pietiekami dziļi iesakņojušos viedokli par nacionālajiem partizāniem kā kaut ko nesvarīgu un pat noziedzīgu. Un nebūs grūti tam rast apstiprinājumu, sākot tieši ar likumdevējiem jeb Saeimu, kas vairāk nekā 20 gados nav spējusi pieņemt lēmumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku finansiālu atbalstīšanu. Šāda neizpratne ļauj aptvert, cik lielā mērā tautas kalpiem rūp atbalsts patriotismam, kā arī iznīcina optimistisko priekšstatu par latviešu nācijas vēstures zināšanām. Tālāk jau patiesi nav kur, ja pie Liepājas vadības vēršas pretošanās kustības pārstāvji un aicina atbalstīt viņus ar privilēģijas piešķiršanu bez maksas lietot sabiedrisko transportu, taču saņem atteikumu. Tā pat nav nezināšana, bet gan attieksme pret atjaunoto valsti. Ja tā nebūtu, diezin vai divu desmitgažu laikā par šo dramatisko vēstures laiku būtu uzņemtas vien trīs dokumentālas dabas filmas, kuras turklāt nav pieejamas.
Var jau teikt, ka nacionālie partizāni, kas bija mežā, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, bija stipri cilvēki, - viņi iztika bez palīdzības. Izturējuši pazemojumu, viņi spēja dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, cik nu tā bija iespējama padomju okupācijas laikā. Deviņdesmito gadu sākumā viņi vēl bija gana jauni, stipri cilvēki, kas nezūdījās un nepazemojās maizes kumosa dēļ. Tagad no aptuveni pieciem tūkstošiem palicis vien mazāk par pusotru simtu pretošanās kustības dalībnieku. Varbūt beidzamais laiks politiskajai varai reabilitēties, šoreiz iespējams pamācīties no lietuviešiem - tur valsts kā pienākas novērtējusi savus nacionālos partizānus.