Protams, pēc Latvijas pievienošanās eirozonai nedaudz mazināsies izdevumi par valūtas konvertēšanu, bet tās nav būtiskas summas. Uzskatu, nav pareizi, ka lēmumu par eiro ieviešanu pieņem pie varas esošās personas, neļaujot iedzīvotājiem izteikt savu viedokli referendumā. Latvijā vajadzētu rīkot referendumu par to, vai ieviest eiro no 2014. gada 1. janvāra. Lai gan savulaik balsoju par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, šādā referendumā es balsotu pret eiro. Tuvākajā laikā Latvijā ieviest eiro nevajadzētu. Nav īstais brīdis Latvijai iekāpt šajā gigantiskajā Titānikā - eirozonā. Ja eirozonā būtu vērojama attīstība, mums būtu vērts tai pievienoties, bet, tā kā Eiropā ir krīze, tad, iestājoties eiro «klubā», varam zaudēt un pamatīgi.
Ko mēs zaudēsim? Lats jau tagad ir piesaistīts eiro.
Latvijas kā mazas valsts gandrīz vienīgā priekšrocība ir tā, ka varam būt veikli, elastīgi, pielāgoties apstākļiem. Nomainot savu nacionālo valūtu latus pret eiro, mēs elastību zaudēsim. Eiropas Savienības un eirozonas problēma ir ierēdņu diktatūra. Tieši tāpēc, ka Briselē pie varas ir ierēdņi, Eiropa stagnē, stagnēs vēl ilgi un aizvien vairāk zaudēs savu nozīmību starptautiskā mērogā. Es esmu eiropietis pēc pārliecības un identitātes, bet, redzot, kā attīstās ASV un Āzija pretstatā stagnējošajai Eiropai, jāspēj saprast un atzīt, ka citur pasaulē - nevis Eiropā - ekonomiskā izaugsme notiek dinamiskāk.
Kad uzņēmēju tikšanās reizēs un dažādos samitos sastopas pārstāvji no ASV, Tālajiem Austrumiem un Eiropas, skaidri redzams, ka eiropieši jūtami atpaliek. Iemesls ir tas, ka Eiropas Savienības konstrukcija ir ierēdņu, nevis uzņēmēju radīta. Ierēdnim galvenais princips ir piesardzība, nevis risks un radošums kā uzņēmējiem, bet XXI gadsimtā, sekojot piesardzības principam, nevar vinnēt, tikai atpalikt un zaudēt. Pretstatā eirozonai Āzijas valstu un ASV ekonomiku vada uzņēmēji, un viņiem atšķirībā no birokrātiem piemīt spēja drosmīgi rīkoties, un mērķis ir efektivitāte, nevis priekšrakstu izstrāde un ievērošana.
Neraugoties uz krīzi eirozonā, Latvijas uzņēmēji veiksmīgi noturas eksporta tirgos. Vai nu runas par krīzi ir sakāpinātas, vai arī mūsu valsts uzņēmumu produkcija ir ļoti konkurētspējīga?
Domāju, daudziem uzņēmumiem, tāpat kā mums, izdodas samērā veiksmīgi strādāt ārvalstu tirgos, jo eksportējam produkciju uz ļoti daudzām valstīm. Ja kādā valstī rodas grūtības, tad tajā pašā laikā citā valstī veicas labāk. Latvijas uzņēmumam eksporta tirgos jāprot ieiet, tas ir izdzīvošanas un attīstības jautājums. Vietējā - Latvijas - tirgū progress nav gaidāms, jo cilvēku skaits mūsu valstī samazinās, tūristu skaits sarūk, jo airBaltic ved mazāk ceļotāju uz Rīgu, līdz ar to šodien cerēt Latvijā pārdot par 10-20% vairāk nekā vakar būtu realitātes neapzināšanās. Tāpēc vēlamies paplašināt savu produkciju eksporta tirgos. Mums ir vēl valstis, ko apgūt, kuru tirgos mūsu produkcija ir 0%.
Jā, piemēram, Īslandes veikalos jūsu produkciju neatrast.
Nebūs tā, ka, piemēram, Īslandē cilvēki atteiksies no ierastajiem saldumiem un sāks pirkt tikai mūsu produkciju, bet 1% tirgus varam iekarot. Gribam ieiet arī Ķīnas, Japānas, ASV tirgū.
Patlaban Laimas saldumiem tradicionāli spēcīgas pozīcijas ir Igaunijas un Lietuvas tirgos, turklāt esam ievērojuši, ka mūsu produkciju labi pērk tur, kur dzīvo latviešu izcelsmes strādājošie, piemēram, Anglijā un Īrijā.
Par reemigrāciju šoruden tiek daudz diskutēts, ir pat valstiskā līmenī izstrādāts reemigrācijas plāns. Kas būtu jādara, lai latvieši, kuri Lielbritānijā un citās ārvalstīs pērk Laimas konfektes, atgrieztos mājās un saldumus pirktu Latvijā?
Ikvienam ārvalstīs strādājošajam ir savs personīgais pieredzes stāsts, un nevajag mākslīgi novienādot cilvēku rīcības motīvus. Es pats jaunībā arī strādāju ārzemēs, bet zināju, ka pastrādāšu, iegūšu pieredzi un atgriezīšos Latvijā, toties dažiem maniem paziņām jau tolaik bija plāns palikt ārzemēs.
Kā uzņēmējs apzinos, ka viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem ir darbaspēka brīva pārvietošanās, tāpēc cilvēku strādāšanu citās valstīs nevar uztvert kā traģēdiju. Runājot par Latvijas valstiska mēroga reemigrācijas programmu, gribu teikt, ka jādomā nevis par pabalstiem, bet par ražošanas attīstību. Pabalsti nemudinās palikt Latvijā vai mūsu valstī atgriezties mērķtiecīgus, strādātgribošus cilvēkus. Es no uzņēmuma vadītāja pieredzes pazīstu situāciju, kad darbinieki aizbrauc uz ārzemēm pelnīt vairākkārt lielāku algu, un motivēt viņus palikt nevar, nav argumentu, jo vienkārši tāda - ārvalstu - mēroga algas Latvijā neeksistē. Lai sasniegtu Eiropas līmeņa atalgojumu, vajadzīga ražošanas modernizēšana un efektivitātes paaugstināšana. Latvijas politiķiem jādomā, nevis kādu pabalstu atkal ieviest, bet kādu rūpnīcu atvēršanu nodrošināt.
Uzņēmēji bieži sūdzas, ka ražošanas attīstībai Latvijā traucē pārāk augstie darbaspēka nodokļi.
Nesen izskanējusī pašvaldību izmisīgā cīņa par savām tiesībām uz lielāku nodokļu daļu spilgti parādīja, ka mūsu valdībai ir vēlme atņemt visiem - uzņēmējiem, pašvaldībām, iedzīvotājiem - visu naudu un izdalīt pēc saviem principiem, bet atņemt un dalīt - tas nav demokrātiski, tikai kārtējo reizi apliecina, ka mūsu valstī trūkst respekta pret cilvēku brīvību, un tā ir žandarmēriskas valsts pazīme.
Gribat teikt, politiķi un valsts ierēdņi uzņēmējiem cenšas atņemt naudu ar nodokļu palīdzību?
Ne tikai uzņēmējiem, arī pašvaldībām. Tāda ierēdņu attieksme pret pašvaldībām un uzņēmējiem: «Jūs esiet vai nu muļķi, vai zagļi, jums nedrīkst naudu dot, jo nekas labs nesanāks», ir apvainojums. Vārdi jau mūsu politiķiem ir skaisti - ekonomikas izrāviens, ilgspējīga attīstība, reformas, bet pie varas esošajām amatpersonām runāt par reformām vienmēr ir progresīvi, jo tas pozitīvi saviļņo viņu elektorātu, savukārt no runām līdz darbiem ilgs ceļš ejams.
Vēl par darbaspēka nodokļiem. Vai to mazināšana būtu tas mehānisms, kas palielinātu ražošanas efektivitāti, līdz ar to ļautu paaugstināt algas un rezultātā nodrošinātu reemigrāciju?
Darbaspēka nodokļu samazināšana ļautu uzņēmējiem, kas ir godīgi, vietējā tirgū labāk konkurēt ar tiem uzņēmējiem, kuri nodokļus optimizē vai nemaksā, bet, lai globāli uzlabotu valsts ekonomisko situāciju, būtu jāmaina visa nodokļu administrēšanas sistēma, kas mums ir neefektīva, birokrātiska un dārga. Esmu gadu desmitiem par to runājis, citi uzņēmēji par to ir runājuši, bet politiķi mūs vienkārši neuzklausa.
Optimālā nodokļu nomaksas sistēma būtu tāda, ka vienkārši reizi gadā būtu jāsamaksā noteikta summa valstij, bet, ja uzņēmums to nemaksātu, valsts piemērotu sankcijas. Uzņēmējs tad zinātu, ka ir bez ierunām jāsamaksā precīzi definēts nodokļu maksājums, bet nav jālauza galva par sarežģītām atskaitēm, un būtiskākais, valsts tad ietaupītu, vairs neuzturot milzīgo ierēdņu armiju, kas šobrīd administrē sarežģīto nodokļu sistēmu.
Latvijas pārtikas ražošanas nozares uzņēmumi jau gadiem ierosina samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikai, bet politiķi arī šajā jautājumā mūs neuzklausa. Vajag būtiski samazināt PVN, nevis tā komiski - par 1%. PVN pārtikai būtu jābūt robežās 0-5%.
Kā politiķi un ierēdņi argumentē, kāpēc tas netiek darīts?
Ierēdņiem, šķiet, ir dots uzdevums iebilst uzņēmējiem, un ierēdņu armija ar kalkulatoriem strādā, lai skaitļus pievilktu pie vēlamās patiesības - samazinātais PVN nedos labumu budžetam. Pārtikas ražotājiem ir viens speciālists, ierēdņiem - 300 speciālistu, un tāpēc mēs nekādi nevaram vinnēt šo kauju. Mūsu vienīgais arguments ir: «Paskatieties uz citām valstīm.» Valstis, kurās PVN pārtikai ir samazināts, taču nav bankrotējušas, bet veiksmīgi attīstās.
Nesen apstrīdējāt nepieciešamību maksāt aprēķināto dabas resursu nodokli, vai tomēr samaksājāt?
Samaksājām. Valsts šajā gadījumā rīkojās likumīgi, bet netaisnīgi. Tas ir attiecināms uz ļoti daudziem likumiem mūsu mīļajā Latvijā - tie nav taisnīgi.
Kur ir problēma - tajā, kā likums ir uzrakstīts, vai tajā, kā tiek piemērots?
Problēma ir tajā, ka ierēdņi sevi uztver kā uzņēmēju ienaidniekus. Zinu daudzus piemērus, kad cilvēks, kamēr nekļūst par ierēdni, spriež loģiski, bet, nonākot ierēdņa statusā, pēkšņi sāk domāt atrauti no dzīves īstenības un izjūt sevi kā uzņēmēja pretinieku.
Savulaik sacījāt, lai tie, kuri kritizē ražotājus, vispār pamēģina paši kaut ko paveikt. Vai joprojām uzturat pārliecību, ka Latvijas ražotājus nav par ko kritizēt?
Jā, Latvijas uzņēmumi tiešām ražo ļoti kvalitatīvu produkciju. Šāds spriedums man ir radies, salīdzinot Latvijas un citu valstu ražotāju veikumu.
Nesen plašu rezonansi ieguva kampaņa Nepērc svešu. Cik lielā mērā Laimas saldumi ir savējie, Latvijas produkti?
Mūsu ražotā šokolāde un šokolādes konfektes ir to Austrumeiropā nedaudzo vidū, kas tiešām ir īsta šokolāde. Mūsu šokolādes produkcijas galvenā sastāvdaļa kakao pupiņas nav un nevar būt Latvijas produkts, jo kvalitatīvi izaudzēt mūsu valstī tās neviens nav iemācījies. Toties jau vairāk nekā 140 gadu šokolāde tiek ražošanai Latvijā. Cukurs - kamēr tika ražots Latvijā, bija vietējais, šodien - diemžēl nav tāda pašmāju cukura. Mēs labprāt pirktu Latvijas cukuru, ja tāds būtu. Jāsaka, visas izejvielas, ko vien var iepirkt Latvijā, mēs arī šeit iepērkam. Turklāt mēs kā uzņēmums neesam neviena globāla pasaules mēroga tīkla sastāvdaļa.
Kas patlaban vajadzīgs, lai uzņēmums izvērstu ražošanu arī Latvijas reģionos? Nesen, piemēram, Rēzeknes mērs sacīja, ka pilsētā gaida ražotājus, jo ir gan industriālas teritorijas, gan nenodarbināti cilvēki.
Vispirms jau, lai atvērtu jaunu ražotni, vajadzīgi vismaz 30 miljoni latu, bet tādu atbalsta programmu, kurās šādu summu varētu piesaistīt, faktiski nav. Turklāt ar ražotnes atvēršanu nemaz nav tik vienkārši kā, piemēram, ar veikala atvēršanu. Veidojot ražotni, jārēķinās ar vietējo iedzīvotāju kritisku attieksmi - ne visiem patīk pat šokolādes smarža. Latvijā šāda pretruna ir ierasta lieta, pilsētas pašvaldība un iedzīvotāji gan lepojas, ja tajā ir attīstīti rūpniecības uzņēmumi, gan sūdzas, ka ikdienā traucē ražošanas process.