Ne jau šis plāns būs dzinulis dzemdēt

"Mans vīrs ir lielisks, bet es domāju, ka šajā ziņā lielā mērā ir apdalītas tieši sievietes un es tā arī jūtos." Kas traucē pārcelt apgādnieka statusu uz sievu?

Ģimenēm ar bērniem būtu nepieciešams noteikt pieklājīgu neapliekamo minimumu (vismaz 100 LVL), pie tam abiem vecākiem, kuri audzina bērnu. Mūsu ģimenē apgādnieka statuss ir manam vīram, taču arī es strādāju algotu pilnas slodzes darbu. Bērna audzināšana un viņu ikdienas vajadzību nodrošināšana arī ir DARBS. Kāpēc valsts nevarētu novērtēt ar nodokļu atalaidi par bērnu apgādāšanu arī mani, ņemot vērā, ka vēl bez tā es rūpējos arī par valsts budžeta pildīšanu? Mans vīrs ir lielisks, bet es domāju, ka šajā ziņā lielā mērā ir apdalītas tieši sievietes un es tā arī jūtos. Sievietes ir tās, kas funktierē, kas jānopērk (vai esat tirgū redzējuši ģimenes galvu ar iepirkuma grozu?), ko gatavos šovakar, rīt no rīta, kādus salātiņus var sataisīt no šodienas vakariņām rīt pusdienās, kāds apgērbs nepieciešams bērniem, tieši viņas ir tās, kas skraida pa humpalām un tirgu un meklē kaut ko lētāku, jo veikalā aiziet un iegādāties visu, kas nepieciešams normāla ģimene vienkārši nevar atļauties, viņas vadā bērnus pie ārstiem (nu neesmu redzējusi vīriešus kāri lasot žurnālus par veselību, pilnvērtīgu uzturu, zāļu tējām, bērnu niķiem un problēmām) un regulāri seko, lai bērniem būtu apgriezti roku un kāju nagi.... utt. Grozies kā gribi, lielākā daļa bērnu rūpju ir sievietes kompetence. Tikai nevajag piesaukt tos dažus vīriešus, kas ir spiesti darīt visu to pašu vieni, jo tādu ir maz un par visiem jau raksti uzrakstīti. Otra lieta, kas būtu absolūti nepieciešama - ar likumu noteikta iespēja vienam no vecākiem strādāt nepilnu slodzes darbu līdz bērns sasniedzis 8 gadu vecumu. Nu nav normāli, ka bērni vecākus neredz lielāko dienas daļu - vismaz 10 un vairāk stundas dienā. Sievietēm jāizvēlas strādā uz pilnu slodzi vai nestrādā nemaz. Sanāk, ka man ir jābūt spiestai iet darbā, lai to nepazaudētu un jāpelna alga citai sievietei, kas audzina manu bērnu. Šādi tiek liegtas tiesības būt vecākiem. Jāņem vērā, ka nekāds lielais ieguvums ģimenes budžetam abu vecāku strādāšana nav, jo viena alga (parasti sievietes) vai lielākā daļa jāsamaksā auklei. Pati varu tik vien kā sausās zupas ēst un biksēs staigāt, jo zeķubikēm nesanāk. Protams, būtu godīgāk aukles algu rēķināt nost no abu algām, bet rēķini tā vai citādi, bet ģimenei izdevumi līdz ar bērna ienākšanu ģimenē pieaug (veļas mašīna griežas, ūdeņi līst utt.), bet ienākumi samazinās un pat ar sievietes atgriešanos darbā ģimenes budžets neko dižu neiegūst un viss izdevumu slogs pamatā ir jāvelk vīrietim. Šeit atkal nevajadzētu piesaukt vienlīdzīgās sievietes, jo tādu nav daudz. Lielākajā daļā zemu apmaksāto profesiju strādā tieši viņas. Sievietes nemēdz būt tās, kas var atļauties pirkt jahtas, futbola klubus utt. Bērnu plānojot, grūti iztēloties visus sarežģījumus, ar kuriem ģimrenei būs jāsastopas, un parasti normāliem cilvēkiem gribas savu turpinājumu un viņi nedomā par fiansiālajiem zaudējumiem, ja vien nedzīvo no rokas mute. Diemžēl daudziem atļaušanās radīt pat vienu bērnu var izrādīties diezgan smags pārbaudījums. Cilvēki lūzt, izdeg, attiecības bojājas un rezultātā ģimenes izjūk. Kuram gribas lieku reizi pārbaudīt savu ģimenes dzīvotspēju? Man nē. No valsts puses nejūtu vēlmi iedziļināties šajos jautājumos un spēju atbalstīt jaunos vecākus un ģimeni. Man neinteresē tie muļķīgie pabalsti, es gribu justies droša, ka es neapgriežu savas iespējas šai dzīvē (strādāt, profesionāli pilnveidoties, spēt nodrošināt sev un savam bērnam vairāk par Maslova pirmaīdas zemāko slāni), ja reiz esmu piedzemdējusi.