Zinājis, ka jāpalīdz
Tajā 13. marta pēcpusdienā Jēkabs netālu no Leču dīķa, kurš atrodas ieplakā starp Talsu Valsts ģimnāziju un 1905. gada notikumu pieminekli, gadījies nejauši. Lai gan ierasti uz mūzikas skolu, kas ir Jēkaba lielākā aizraušanās, viņš dodas pa citu ceļu, tomēr šoreiz izlēmis pavadīt draugu. Negaidīti palīgā saucieni pievērsuši Jēkaba uzmanību, un vārds: «Ielūzis!» licis saprast, ka tas nav joks. Sarunā ar Dienu Jēkabs atceras, ka tajā brīdī vienkārši skrējis dīķa virzienā: «Nezināju, ko darīšu, bet zināju, ka ir jāskrien.»
Aina, kas pavērusies Jēkaba skatienam, bijusi baisa - apkārt dīķim pulcējušās trešās klases meitenes, kuras sauca palīgā, bet dīķa vidū ielūzušā ledū knapi virs ūdens ķepurojies skolasbiedrs Kristaps. Zēns nav mācējis peldēt, savukārt citi, kas bijuši pie dīķa, izskatījušies apmulsuši un nav zinājuši, kā palīdzēt. Lai gan kāds teicis, ka glābēji jau izsaukti, tomēr Jēkabs sapratis, ka nedrīkst ilgāk gaidīt. «Dažās sekundēs apjautu, ka kaut kas jādara. Palīdzība bija izsaukta, bet vēl nebija klāt. Nezināju arī, cik ilgi puika ūdenī bijis - varbūt 15 sekunžu, bet varbūt jau minūti. Bija jārīkojas. Es domāju tikai par to, lai zēns izkļūtu ārā,» atminas Jēkabs. Jau skrienot viņš bija nometis somu un pie dīķa novilcis zābakus - sapratis, ka ar smagajiem apaviem papeldēt nevarēs. Nevilcinoties Jēkabs skrējis iekšā aukstajā ūdenī, bet, lai tiktu līdz Kristapam, nācies vēl lauzt ledu, kas vietām bijis pat piecus centimetrus biezs. Vienā brīdī Jēkabam pamats zem kājām pazudis - lai gan viņš pats ir 183 centimetrus garš, tomēr dīķis bijis vēl dziļāks. Zudusi drošības sajūta, bet Jēkabs nav apstājies. Ticis pie puikas un apķēris viņu ap vidukli, savukārt Kristaps pieķēries pie rokas. Tagad Jēkabs atceras, ka zinājis, kā pareizi jāglābj cilvēks, ja tas slīkst, - jāvelk aiz matiem vai aiz drēbēm -, tomēr tajā brīdī rīkojies, kā varējis. Blakus stāvējusi veiksme - puika spējis izvilkt skolasbiedru no ūdens. Jēkabs gan pats piebilst, ka jūtas atvieglots, ka viss beidzies laimīgi, jo šādās situācijās nereti noslīkst glābējs, īpaši tad, ja nav speciāli mācīts.
Vien nonākot krastā, Jēkabs pamanījis, ka savainojies - uzkāpjot uz kādas saplēstas stikla pudeles dīķa pamatnē, sagriezta kāja, taču adrenalīns bijis tik liels, ka ne sāpes, ne aukstumu nav jutis. Tūlīt arī krastā abus sagaidījuši vecāko klašu skolēni, sasedzot puikas šallēs un sausā apģērbā. Drīz vien ieradusies arī palīdzība, un abi puiši nogādāti slimnīcā.
Lepnuma asaras
Telefonzvanu no sava dēla mamma Dace saņēma tajā pašā pēcpusdienā pāris minūšu pēc tam, kad puikas bija nokļuvuši krastā. Kā Dienai norāda Dace, vēl tagad viņa precīzi atceras, ko dēls teicis. «Mammu, tu nevari iedomāties, ko es tikko izdarīju!» - šādi bijuši zēna vārdi. Toreiz Dace nodomājusi, ka var gan iedomāties, pieņemot, ka Jēkabs aizmirsis mājās trombonu, bet puika sācis stāstīt, ka izglābis skolasbiedru. Uzreiz Dace iedomājusies Talsu lielo ezeru: «Es domāju - nu, tā, gāja puisītis, paslīdējis ūdenī, un Jēkabam vajadzējis nedaudz palīdzēt. Neiedomājos, ka viņš pat peldējis pie slīkstošā. Nedomāju, ka tas bija tik nopietni.» Tomēr, apzinoties situāciju, lepnums un gandarījums bijis liels. Smejot viņa piebilst, ka savu lepnumu var vizualizēt - jāiedomājas tik ar lepnumu piepūsts gaisa balons. Dace gan atzīst, ka nezina, kā pati šādā situācijā būtu rīkojusies. To iepriekš nevarot izlemt, tāpēc viņa ir pateicīga, ka šajā gadījumā tas bijis samērā necilais skolas dīķis, nevis lielais ezers un viss beidzies veiksmīgi.
Ka Jēkabs saņēmis neskaitāmus pateicības vārdus no citiem, šaubu nav, tomēr lielākais lepnums ir Jēkaba vecākajai māsai Terēzei Martai. «Ar savu «mazo» brālīti esmu lepojusies vienmēr, un, kad uzzināju, ka viņš ir ne tikai gudrs un laipns puisis, bet arī ļoti drošsirdīgs un bezbailīgs, man bira laimes asaras, kuras es šajā gadījumā gan labāk sauktu par lepnuma asarām. Viņš ir gan mans, gan ģimenes, gan draugu un pārējo radu lepnums,» Dienai raksta Jēkaba māsa.
Pats Jēkabs, atceroties notikušo, norāda, ka zina, ka ir izdarījis varoņdarbu, bet pats tā īsti kā varonis nejūtoties. Arī par savu nomināciju Latvijas lepnumam Jēkabs uzzinājis vien iepriekšējā dienā pirms intervijas. Par to klusējusi arī Jēkaba māsa, kura rakstījusi pieteikumu. Viņa mamma gan piebilst, ka Jēkabs jau jūtas novērtēts - pavasarī viņš saņēmis Iekšlietu ministrijas apbalvojuma zīmi Par pašaizliedzību Nr. 64. Viņš ir gados jaunākais cilvēks, kas saņēmis šo apbalvojumu.
Mērķi lieli
Lai gan Jēkabs šobrīd mācās vien 8. klasē, tomēr jau sarunā var just, ka viņš ir radoša personība un izvirzījis sev konkrētus mērķus. Viena no lielākajām kaislībām viņam ir mūzika, ar to Jēkabs arī saista savu nākotni. Viņš ir arī pierādījums tam, ka pašmācības ceļā, izmantojot internetu, var apgūt mūzikas instrumentu spēli, un šajā gadījumā tā ir ģitārspēle. Sākumā gan nekas nav sanācis, bet puika nolēmis tomēr iemācīties vismaz piecas dziesmas, lai varētu parādīt draugiem. Taču ar laiku process padevies, un tagad jau var lepoties ar savu talantu. Tas gan nav vienīgais Jēkaba talants - viņš mācās arī mūzikas skolā, kur spēlē trombonu. Sarunā ar Dienu, Jēkabs smejoties atceras, ka pirmajā dienā, kad devies uz mūzikas skolu, teicis, ka vēlas spēlēt saksafonu, taču nākamajā reizē sajaucis instrumentus un nosaucis trombonu. Pēc tam atzīt kļūdīšanos bijis kauns, tāpēc joprojām mācās spēlēt trombonu.
Mūziku Jēkabs nevēlas pamest arī pēc pamatskolas beigšanas, norādot, ka mērķis ir mācīties Rīgas Doma kora skolā un karjeru veidot mūzikas lauciņā. Lai gan Jēkaba mamma akcentē, ka tad cītīgāk jāstrādā, tomēr pats Jēkabs ir pārliecināts, ka mērķi sasniegs, un vēl piebiksta mammai, lai neuztraucas.