Nemieri Sīrijā ir pārdomas rosinoši arī ārpus Tuvo Austrumu specifiskajiem un presē daudz apskatītajiem apstākļiem (daudz gados jaunu, nenodarbinātu cilvēku, autoritāri režīmi utt.). Piemēram, vēl nesen arī Rietumos dominēja uzskats, ka vispirms ekonomikai jāsasniedz zināma attīstības pakāpe, un tad jaunu pašapziņu ieguvušais vidusslānis sāks prasīt arī lielāku politisko brīvību. Krīze Tuvajos Austrumos rāda, ka cilvēki pat tad, ja var rēķināties ar valsts subsidētām precēm (maize, degviela), ar salīdzinoši stabilu ekonomisko vidi (vietējiem uzņēmējiem izdevīgu protekcionismu), nav gatavi apmierināties ar «zīli rokā».
Līdzīgi ir ar priekšstatu, ka pārmaiņu alkas bremzē bailes no nestabilitātes. Gan jau reformu prasītājiem Sīrijā ir ilgi stāstīts par ārējiem draudiem (Izraēla) un iekšējiem riskiem (kurdi, dažādās ticības), kurus vienīgi valdošais režīms spēj saturēt un kontrolēt. Tomēr izrādās, ka ir slieksnis, kuru sasniedzot cilvēki ir gatavi riskēt.
Kļūdains izrādījies arī priekšstats par konkrētām sabiedrības grupām kā iespējamām režīma drupinātājām. Tuvo Austrumu gadījumā par vienīgo reālo opozīciju autoritārajiem režīmiem tika uzskatīti vietējie islāmisti. Pārējā sabiedrība tika uzskatīta par pārāk iegrimušu apātijā un kompromisos ar varu. Nu izrādās, ka islāmistu loma tikusi pārspīlēta.
Vēl interesants ir stāsts par varas korumpējošo dabu. Īpaši Sīrijas gadījumā tika uzskatīts, ka valdoņu atvases, izmācījušās Rietumos, būs liberālākas par saviem senčiem. Kas to deva! Ārsta diploms nekavē dot pavēli šaut uz līdzpilsoņiem. Varas saldme cilvēku maina, un būtu jauki, ja Rietumu prātnieki to ņemtu vērā arī tad, kad viņi prognozē kursa «mīkstināšanos», pie varas nākot jaunajai paaudzei Birmā, Ķīnā vai, es atvainojos, Krievijā.
Visbeidzot nemieri arābu pasaulē ir nozīmīgi demokrātiskajām kustībām visā pasaulē jautājumā par līdzskrējējiem un provokatoriem. Šajā aspektā secinājumus izdarīt vēl pāragri, bet tieši tādēļ būs vērtīgi redzēt, vai un kā apdraudētais režīms cenšas kompromitēt pretējo nometni, iesūtot tajā savus aģentus, un kā reformu kustības tiek galā ar apšaubāmiem sabiedrotajiem.