Pirmdien pirmā skolas diena. Šogad tā būs īpaša arī man personīgi, jo skolas gaitas sāks mana meita. Protams, būs skaista kleita, «sapannoti» mati, spilgta mugursoma ar princešu penāļiem, lillā asteres vai varbūt baltas gladiolas, mazais strīds, kāpēc nedrīkst krāsot nagus, un pirmais viņas mulsums, stāvot blakus lielajiem vidusskolas «zirgiem». Būs daudz, daudz arī citu emociju, ko tāds mazais pirmklasnieks vēl nemaz nespēj aprakstīt vārdos, bet skaidrs, ka pirmā skolas diena arī šogad būs skaista, iedvesmojoša un dzīvesprieka pilna, jo tāda tā ir allaž.
Bet kāda būs otrā, kāda piektā, kāda 28. un kāda 3683. diena? Tas manī rada daudz lielāku satraukumu nekā uz skolu aicinošā zvaniņu šķindoņa, jo tad pazudīs skaistās kleitas, būs noziedējušas gladiolas, izzudīs smaidi un sejās ievilksies reālās dzīves vaibsti. Bet, ja mana meita, izrādīsies, lasa par lēnu, nekā vajag, vai skolotājs nesauks viņu par muļļu un nekauninās visas klases priekšā? Vai matemātiku spēs izskaidrot tā, lai vēlāk, atverot mājasdarbu burtnīcu, viņa nešķobītos, it kā ieraudzījusi suņu kakas? Vai tie citi bērni, kuri mūsdienās esot tik ļoti izlaisti, nenovedīs viņu no zinību ceļa, un vai gadījumā neizrādīsies, ka izlaista ir viņa pati? Un galu galā, vai tad, kad skanēs skolas pēdējais zvans, viņa saderēs ar lielo dzīvi? Bažas ir desmitiem un pat simtiem, dzirdot visu, kas tik nenotiek mūsu izglītības sistēmā, kurā, šķiet, valda algaskāri, izbadējušies un no modernās dzīves atpalikuši pedagogi vien.
Bet es tomēr uzticēšos. Ticēšu, ka ikviens skolotājs centīsies un spēs manai meitai dot ne tikai zināšanas, bet arī gabaliņu no savas sirds un, ja kas gadīsies, atnāks, pajautās, un palīdzēsim viņai tikt uz priekšu kopā, atceroties, ka viņi visi, arī tie lielie «zirgi», ir vēl tikai bērni un mums, pieaugušajiem, allaž jābūt gudrākiem, bet ne pārākiem.