Pie Austruma dibināšanas klāt bija arī jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons. Ideja bija celt latvisko un radīt apziņu, ka cilvēkiem, kas tikuši līdz studēšanai, iegūtā izglītība jāizmanto ne tikai pašu labā, bet arī «jāvelta vispārībai»,» pirmsākumus iezīmē viens no Austruma vecbiedriem Mārtiņš Tarlaps un piebilst, ka arī šodien ir spēkā tieši tāds pats uzstādījums.
Plašākam redzeslokam
Austrumam Rīgā ir savs nams, kur reizi nedēļā kāds no biedriem vai viesis lasa priekšlasījumu par kādu tēmu, par ko pēc tam tiek diskutēts. «Tēmas ir visdažādākās. Katrs var pastāstīt kaut ko no savas jomas, kurā darbojas, var arī padalīties, piemēram, ceļojuma iespaidos,» stāsta Mārtiņš, kurš pats ikdienā ir jurists advokātu birojā Raidla, Lejiņš & Norcous. «Piemēram, ja ir kāds austrumietis, kas strādā ar analītiku Finanšu ministrijā, viņš var pastāstīt par Latvijas makroekonomisko situāciju - tā tu dabū daudz labāku priekšstatu nekā tikai no medijiem. Un tas attiecas uz jebkuru jomu,» viņš teic.
Akadēmiskais priekšlasījums gan ir tikai viens no Austruma pīlāriem. Otra lieta - šī ir draugu organizācija, kurā vecumam, darbības laukam, statusam nav nozīmes. «Tev izveidojas plašāks redzesloks, jo satiec cilvēkus ārpus savas akadēmiskās un profesionālās ikdienas.»
Savulaik austrumiešiem bijuši lieli nopelni neatkarīgas Latvijas valsts izveidē, organizācijas biedri bija gan prezidenti Jānis Čakste un Gustavs Zemgals, gan ministri un citi ievērojami valstsvīri. Uz šī fona Austruma šodienas aktivitātes šķiet pieticīgākas, tomēr joprojām vērtīgas un ar izaugsmes potenciālu. Austrums atbalsta savus studējošos biedrus, veicina viņu akadēmiskos centienus. «Ja kāds studijās paņem akadēmisko gadu, pēc tā viņam tiek prasīts - nu, ko tālāk? Ir spiediens,» smaida Mārtiņš. Organizācija piešķir stipendijas gan austrumiešiem, gan citiem studentiem, savukārt plašākai auditorijai reizi gadā sadarbībā ar LU rīko sabiedrisko diskusiju par dažādām tēmām: gēnu pētniecību, lauksaimniecības attīstību, šogad - par Latvijas Centrālo padomi (pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā). Bet maija vidū tiek rīkoti Darba svētki - talka, kurā tiek sakopta kāda ar Latvijas vai Austruma vēsturi saistīta, taču piemirsta vieta.
Brīvdomātāji
Latviskums, valstiskums, draudzība ir pamatvērtības, kas visām akadēmiskajām mūžorganizācijām ir kopīgas. Kad jautāju, ar ko Austrums atšķiras no, piemēram, studentu korporācijām, Mārtiņš stāsta: korporācijas vēsturiski veidojušās pēc vācu korporāciju parauga, tām ir atšķirīgas ikdienas tradīcijas, vairāk latīnisko nosaukumu un ārējo atšķirības zīmju, arī striktāka hierarhija un noteikumi. «Aktivitātes mums ir līdzīgas, bet Austrumā ir lielāks uzsvars uz akadēmisko pusi un demokrātiskāka, brīvāka gaisotne. Mēs pulcējam cilvēkus, kuru lielais vairums ir lieli brīvdomātāji. Biedri, kas jau 60 gadu ir Austrumā, dažkārt atzīst, ka joprojām nav sapratuši, kā tik daudz atšķirīgu personību var turēties vienā organizācijā.» Mārtiņš stāsta - Austrumā demokrātija ir vērtība, te par atšķirīgiem viedokļiem strīdas, diskutē, taču mācās tos pieņemt, ar tiem rēķināties. Mārtiņam pašam tas sākumā gan nācis ļoti grūti, «bet iemācījos ieklausīties».
Mārtiņu uz Austrumu jau pirmajās studiju nedēļās uzaicināja draugs. Tieši tā organizācijā tiek uzņemti jauni dalībnieki (tiesa, tikai vīrieši) - caur personīgu uzaicinājumu. Tālāk seko gads, kad potenciālais biedrs nāk uz sanāksmēm, iesaistās aktivitātēs, nolasa priekšlasījumu un mācās novadīt dziesmu, kā arī vērtē pats un tiek vērtēts. Ja pēc gada interese joprojām ir no abām pusēm, viņš tiek uzņemts Austrumā, kļūstot par t. s. savieti. Savieši ir vienības aktīvākā daļa, kas rūpējas par organizācijas ikdienas norisēm. Pēc studijām, kad priekšplānā izvirzās darba dzīve un ģimene, austrumieši kļūst par vecbiedriem. Arī Mārtiņš patlaban vada Vecbiedru komiteju, kas nodarbojas ar Austruma īpašuma pārvaldīšanu un stratēģiskākām ilgtermiņa lietām - izaugsmi, nākotnes projektiem. Tāpat viņš ir Austruma dibinātā Jāņa Ducena piemiņas fonda valdē.
Vadīt dabū visi
Savulaik Mārtiņš bijis arī Austruma valdes priekšsēdētājs. Izrādās, šāda iespēja tiekot dota visiem jaunajiem austrumiešiem. «19-20 gadu vecumā, kad tava pieredze aprobežojas ar lekcijām skolā, tev nu ir iespēja vismaz gadu vadīt lielu organizāciju, tev uztic atbildību, tomēr jūties pietiekami droši, jo aiz tevis ir cilvēki, kas neļaus izdarīt pilnīgas muļķības. Tā ir ļoti laba pieredze,» Mārtiņš saka un piebilst, ka tā viņam ļoti noderējusi profesionālajā dzīvē. Otrs ieguvums - priekšlasījumu vakaros apgūtā prasme diskutēt, sarunāties, uzstāties. Protams, vērtīgi ir arī daudzie kontakti, taču «jaunajiem uzreiz iemāca, ka Austrums nav darbā iekārtošanas birojs. No tevis sagaida, ka tu pats kaut ko sasniegsi, nevis gaidīsi palīdzību no citiem».
Mārtiņš stāsta, ka jauniešu ieinteresētība kļūt par Austruma biedriem pēdējos gados pat palielinās. «Tagadējie jaunieši ir daudz pārliecinātāka un brīvāka paaudze savos uzskatos, tajā pašā laikā ne mazāk patriotiska un ne mazāk atbildīga pret sabiedrību un valsti. Dažreiz pat tie uzskati ir vēl radikālāki, nekā savulaik bija mums. Bet Austrums nepulcē radikālus cilvēkus, jo tas nesaskan ar demokrātijas atbalstīšanu un laikam nav arī pareizākais virziens, kā attīstīties sabiedrībai kopumā. Bet man nerodas šaubas ne par Austruma, ne par Latvijas nākotni,» Mārtiņš saka.