Ekonomiski it kā dikti strīdīgais jautājums patiesībā ir vienkāršs kā pieckapeika - TP savulaik dižās ietekmes bēgums atsedz tās mērķu un pastāvēšanas jēgas prasto merkantilismu, kad šīs ietekmes paliekas tā liek lietā savu bonzu privātā valsts «biznesa» nosargāšanai.
Trekno gadu pravieša Aigara Kalvīša iedabūšanu treknajā Lattelecom padomē partija bija uzstādījusi par šīs valdības būt vai nebūt jautājumu. Kalvīša sieva ir līdzīpašniece trim mazajām HES, kuru ražoto elektroenerģiju valsts, proti, Latvenergo iepērk par dubulto tarifu. Partijas tēva dibinātāja Andra Šķēles sievai un meitām pieder tie vēja parki, kurus viņš pats, būdams premjerministrs, pirms deviņiem gadiem bija norakstījis vienam sev pietuvinātam uzņēmējam. Pēc tādas pašas shēmas Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība īsi pirms krišanas visas biogāzes ražošanas kvotas atdeva citam TP tuvam uzņēmējam un pie reizes krasi paaugstināja cenu, par kādu valstij jāiepērk no atjaunojamajiem resursiem ražotā elektroenerģija. Kaut gan jaunā ekonomikas ministra Arta Kampara (JL) piedāvātie grozījumi ir tikai «kompromiss», un arī samazinātie obligāti iepērkamās alternatīvās elektroenerģijas tarifi arvien paliktu visaugstākie Baltijā, jaunie noteikumi mazinātu Šķēles un Kalvīšu ģimeņu budžetu ieņēmumus no visu Latvijas elektroenerģijas patērētāju kabatām.
Gluži vai paliek žēl TP ļaužu, kuriem partijas neatjaunojamo politisko resursu izsīkuma posmā apkaunojoši atklāti jāpilda krusttēva sulaiņu darbiņi. Taču var saprast arī Šķēli - kādēļ viņam būtu vajadzīgs nepelnošs biznesa projekts? Tad nu sulaiņi rāda, ka vēl ir vajadzīgi un ka ar TP vēl var pelnīt.