Eiropas čempionāts futbolā devis labu iespēju mūsu kontinenta politiķiem paust viedokli par Ukrainas elites izrēķināšanos ar politiskajiem konkurentiem. Šī vara aizgājusi tik tālu, ka ļauj atklātībā nonākt informācijai par bijušās premjerministres oranžās revolūcijas līderes Jūlijas Timošenko fizisku ietekmēšanu. Par brīvas vaļas ļaušanu cietumsargiem nav jābrīnās, jo tas ir turpinājums nepārliecinošajai tiesas prāvai, kas dikti ātri «atšķetināja» Timošenko lietu. Nav runa, ka populārā politiķe būtu «balta vai pūkaina», taču viņa ir jāaizstāv, jo ar prezidenta Viktora Janukoviča ziņu tiek īstenota politiska izrēķināšanās un Timošenko jau sen vairs nav vienīgā. Ir beidzamais laiks saprast, ka oficiālā Kijeva ir nostājusies uz apzinātas demokrātijas sagraušanas ceļa. Vai ES šo procesu var ietekmēt? Ne pārāk. Ukrainas politiskajai un biznesa elitei divdesmit gados nav pieticis spēka un laika, lai saprastu noteikumus, kādi jāievēro civilizēto valstu klubā. Tur nevar teikt vienu, bet darīt pilnīgi ko citu. Tur nevar ilgstoši iestāstīt, ka Ukraina patiesi vēlas eiropeisko integrāciju (tātad gūt labumus), bet pašu mājās turpināt demokrātijas apcirpšanu.
Tā noticis arī tagad, kad ar ieteikumu pie saviem ministriem vērsusies Vācijas kanclere Angela Merkele, aicinot nebraukt uz Vācijas izlases spēlēm Ukrainā, ja Timošenko paliks ieslodzījumā. Kijevas reakcija nav pārsteidzoša - it kā pēc ranga prasītos, ka Merkelei atbildētu vismaz premjers, ja ne pats prezidents. Taču tā vietā ar izbrīnas pilnu paziņojumu uzstājas nez kurais pēc ranga Ukrainas ārlietu ministrijas pārstāvis. Un paziņo, ka Vācijas rīkošanās atbilstot aukstā kara laikiem, bet, visticamāk, šīs valsts vadība esot pārpratumu varā.
Tā gan nav. Dažādus dīvainus paziņojumus nākas sagaidīt tieši no oficiālās Kijevas. Piemēram, apgalvojumu par ES nemitīgu piekasīšanos Ukrainai, jo neesot vēlēšanās stiprināt attiecības ar šo valsti. Tā runā nevis godīgi partneri, kas vēlas sadarbību, bet gan provinciālas, nepamatotu ambīciju pārņemtas, augstos amatos nonākušas personas, kurām strauji rūk atbalsts pašu valstī. Arī Latvijai ar citām Baltijas valstīm nepieciešams izteikt nosodījumu par šādu izrēķināšanos un aicināt valsts līderus nebraukt uz futbolu Ukrainā.