Mans tētis un mamma no debesu maliņas raugās jau sen, tāpēc tēma par ragaviņām uz mežu it kā nebūtu vairs aktuāla. Tēvs aizgāja, vēl pensijas vecumu nesasniedzis, mammīte nodzīvoja ilgāk, taču vienmēr viņai bija viena klusa lūgšana Dievam - laimīgi nomirt, nekļūstot par nastu bērniem. Viņas lūgšana piepildījās. Domāju, ka tā ir augstākā mīlestība - aiziet bez egoisma, nenodarot pāri tiem, kurus visvairāk mīli.
Kad man šķiet, ka maniem bērniem pārāk maz interesē, ka vakaros jūtos vientuļa, ka dažreiz esmu nogurusi un vārga, es vienmēr mēģinu apturēt sevī žēlabas un atcerēties - cik daudz es 18 gados domāju par to, kas sāp manai, toreiz vēl šķietami stiprajai mammai, kolhoza fermas dubļus brienot. Nu, nedomāju es par to! Vismaz ik brīdi nedomāju. Kādas man tiesības pārmest neiejūtību bērniem?
Lielākā māksla dzīvē - prast saglabāt gaišumu, arī par spīti vecumam un vārgumam. Esmu saskārusies ar divu veidu vecajiem cilvēkiem - tādiem, kuri nežēlojas par smago gadu nastu un mazo pensiju, un tādiem, kas nepārtraukti pukst un žēlojas. Pirmie izstaro gaišumu, pie viņiem labprāt ciemojas ne tikai bērni un mazbērni, bet arī viņu draugi, kaut arī nereti viņu dzīve nemaz nav labāka kā tiem otrajiem, kuriem no sirds jūtam līdzi, taču pie viņiem iegriežamies nelabprāt un pēc iespējas ātrāk cenšamies atvadīties, iekšēji kaunēdamies. Smagi ir, ja pie šiem otrajiem pieder tavi tuvinieki.
Ciemojoties Amerikā pirms daudziem gadiem, vissmagākais iespaids man palika no veco ļaužu pansionāta, kur mitinājās arī latviešu vecīši. Kaut arī komforts tajā bija nesalīdzināmi augstāks nekā pie mums, bija sajūta, ka šie vecie cilvēki nevienam vairs nav vajadzīgi. Runājot ar dažiem tuviniekiem, nācās uzzināt arī to, ka, spēka gados būdami, šiem vecākiem nav bijis ne laika, ne vēlēšanās nodibināt tuvākus, sirsnīgākus kontaktus ar bērniem, jo bija jāpelna nauda. Tagad bērni atdod viņiem šo parādu, bet bez sirsnības.