Ingūna Gulbe. Nevar strikti apgalvot, ka Latvijā ir visdārgākā pārtika - ir produkti, kas mums ir lētāki, un ir, kas dārgāki. Mēs jau 14 gadu kopā ar 11 citu valstu līdzīgām institūcijām novērojam cenas vairāk nekā 40 visās valstīs zināmiem un salīdzināmiem produktiem. Iepriekš arī tā ir bijis, ka cenas dažās valstīs vieniem produktiem ir augstākas, citās - otriem, bet šis bija pirmais pusgads, kad Latvijā ir vislielākais skaits to produktu, kas Baltijas valstīs ir visdārgākie. Nav viena iemesla, kāpēc tas tā ir, - nevienādais valsts atbalsts zemniekiem un pārstrādātājiem, dažādi nodokļi un administratīvais slogs. Varbūt mums nav tik efektīvas tirdzniecības.
Ivars Andiņš. Būtu jāpiekrīt šiem secinājumiem, ja piekrīt skaitļiem, ko pētījumā minējis Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs. Taču mūsu pirmā reakcija bija - mēs nezinām, par ko ir šis stāsts, mēs šos skaitļus īsti neatpazīstam. Mēs salīdzinājām visu dārgāko produktu cenas un secinājām, ka Maxima tīklā visiem šiem produktiem cena ir zemāka. Mazākā atšķirība bija viens vai divi santīmi, bet lielākā - pāris latu, piemēram, importa dzērieniem. Taču var piekrist, ka pēdējos gados Lietuvā ir nedaudz zemākas cenas nekā Latvijā, kur savukārt tās ir nedaudz zemākas nekā Igaunijā. Izskaidrojums ir vienkāršs - Lietuvā ir lielāks tirgus, allaž bijuši spēcīgāki pārtikas pārstrādes uzņēmumi, tie ir lielāki, un, strādājot ar lielākām jaudām, ir zemāka pašizmaksa. Tipiskākais piemērs ir piena pārstrādes uzņēmumi. Tāpēc jau atmaksājas vest Latvijas pienu uz Lietuvu, tur pārstrādāt un vest uz šejieni atpakaļ gatavu produktu.
Didzis Šmits. Godīgas konkurences un labas cenas stāsts ir apmēram tāds, ka tev iedod žiguli blakus BMW un pasaka - jums trase ir vienāda. Pluss ir tas, ka mēs esam spiesti ražot kvalitatīvākus produktus. Uz Lietuvu reizēm izved mazāk kvalitatīvu pienu, ko šeit katrs neņem pretī, un ved atpakaļ jau par dempinga cenu. Apjoma ziņā lietuvieši ir priekšā mums, bet, ja paskatāmies kvalitāti un sortimentu, Latvijai ir labāki sasniegumi kaut vai Krievijā. [..] Var skatīties, ka 38 uzņēmumi piena pārstrādē ir par daudz, ja tiem jāpiepilda Latvijas tirgus. Bet, ja tiem jāpiepilda pasaules tirgus, tas būtu ļoti maz, un ir lielas iespējas investēt un eksportēt. Tirgus ietilpība ir tāda, kāda tā ir. Mēs varam teikt - ja būtu vairāk mazumtirgotāju, ja ienāktu vēl kāds liels spēlētājs Latvijā, būtu zemākas cenas, bet tas ir teorētisks apgalvojums.
I. A. No vienas puses, lielāka konkurence varētu veicināt efektivitāti, bet atbildēsim uz jautājumu, kāpēc jau tagad konkurence nav lielāka? Tas ir mazā tirgus dēļ. Kaimiņvalstu tirgotāji, Rietumu un amerikāņu tīkli visu laiku kontrolē situāciju. Ja viņi būtu redzējuši, ka te ir aizmigušo karpu dīķis, kurā visi trekni dzīvo un ir viegli kādu nokost, viņi sen jau būtu te iekšā un ar asiem zobiem mūs papostītu.
I. G. Es nevaru piekrist, ka ar diviem [veikalu] tīkliem mums ir ļoti labi…
Ir jau vairāk.
I. G. Nopietni ir divi [Rimi un Maxima]. Un, ja tu esi nopietns ražotājs, nav citu iespēju, kā vienoties vismaz ar vienu no šiem diviem tīkliem. To apjomu, ko ražo viens vidējs vai paliels Latvijas uzņēmums, nevar izvadāt pa mazajiem veikaliņiem. Nav jau tā, ka mums viss ir dārgs. Mums ir spēcīgs Dobeles dzirnavnieks, Rīgas dzirnavnieks, un miltu izstrādājumi - milti, auzu pārslas - daudzu gadu garumā ir lētākie Baltijā.
Kas ir noticis ar cenām pēdējā pusgadā?
I. G. Būtisks cenu kāpums ir saistīts ar situāciju pasaules tirgū - kafijai, cukuram. Ir ļoti daudzi produkti, kam cena ir samazinājusies, - kartupeļi, dārzeņi. Pagājušajā gadā Polijā bija plūdi, neizauga tik daudz, cenas bija ļoti augstas, bet tagad, ienākoties jaunajai ražai, cenas ir samazinājušās. Dažiem piena produktiem ir cenas samazinājums.
I. A. Spilgtākais piemērs ir dārzeņi - jūlijā dārzeņu cena ir mīnus 27% pret pagājušo gadu, tas ir ļoti krass kritums. Bija labs pavasaris, arī vasara labvēlīga, taču, ko tur slēpt, bija arī infekciju krīze Eiropā, un dažas valstis, piemēram, Krievija, to izmantoja, lai aizvērtu tirgu.
D. Š. To pašu var teikt par cūkgaļu pēc dioksīna skandāla Vācijā. Latvijā cūkkopībai ir ļoti bēdīga situācija. Tas nenozīmē, ka sēru mūzika jāspēlē - es zinu daudzas saimniecības, kas pārkārtosies un attīstīsies.
Kuras nozares izjūt patēriņa kritumu?
D. Š. Visi tie, kas bija orientējušies uz iekšējo tirgu. Ir gan iedzīvotāju skaita samazinājums, gan pirktspējas kritums. Ja runājam par Latvijas tirgu, vairāk jādomā, kā aizstāvēt mazos ražotājus, lai viņi varētu iekļūt lokālajās tirdzniecības vietās. Lielajiem ir jāeksportē. Mazajiem jādomā, kā ražot ekoloģisko pārtiku, mums ir 20% neizmantotas zemes. Ekoloģiskajai pārtikai ir 30% iztrūkums Vācijas tirgū, un mums ir viena no tīrākajām zemēm Eiropā. Te būtu subsīdiju virziens, Eiropas fondu atbalsta virziens, te būtu darbvietas. [..] Jāpalīdz cilvēkiem, noņemot visus nodokļus ekoloģiskās pārtikas ražotājiem uz pieciem gadiem. Tas dos stimulu. Un ir jāsubsidē kooperācija, lai zemnieki šo produkciju var nosūtīt uz Vāciju, jo pa vienam viņi to neizdarīs.
I. G. Bioloģiskā lauksaimniecība ir dzīvesveids, un šie cilvēki parasti ir ar citādi orientētu domāšanu, viņiem nav tā īstā biznesa ķēriena. Viņš spēj saražot burkānu buntītes, priecājas, ka tie uzņem saules enerģiju, bet viņš tos nemāk pārdot un droši vien nekad arī nemācēs.
Nav noslēpums, ka daudzās valstīs pārtikai PVN ir zemāks. Vai pienāks latviešiem tie laiki, kad mūsu likumdevējs vismaz diskutēs par PVN pazemināšanas iespēju?
D. Š. Kad likumdevējs ar nodokli operēs kā ar instrumentu, ar kuru valsts budžetā iegūt maksimāli lielus ieņēmumus, arī PVN pārtikai tiks samazināts. Kamēr tā [budžeta sastādīšana] būs Excel tabulas aizpildīšana, nekas nemainīsies. Maroka ir piemērs, kā attīsta zivrūpniecību, noņemot nodokļus uz pieciem gadiem vispār. Pretī ir noteikums - jāatver konkrēti cehi. Maroka pēc pieciem gadiem būs pasaules līdere, un ieņēmumi budžetā no šīs industrijas būs milzīgi, jo visi tagad uz turieni pārceļas. Eiropā pārceļas uz Poliju.
I. A. Ideja par PVN samazināšanu radās jau pirms vairākiem gadiem. Tirgotāji toreiz vienojās samazināt preču cenas veikalos par tik procentiem, par cik samazinās PVN. Tā ir valdības izlemšana, vai tā grib samazināt preču cenu līmeni par nodokļa tiesu.
Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs ir teicis, ka piecenojums veikalos joprojām ir pārāk augsts.
I. A. Mums piecenojums ir tāds, kas pagājušajā gadā atļāva strādāt ar 2,8% peļņu. Katrs, kurš ar uzņēmējdarbību ir bijis kādā sakarā, sapratīs, ka tas ir maz.
D. Š. Katrs nopelna tik, cik tirgus atļauj. Tu nevari bezgalīgi kāpināt cenu, jo vienmēr būs kāds, kas pārdos lētāk.
Kā ir ar veco strīdu, ka tirgotāji piespiež ražotājus piedalīties akcijās, kuras ražotāji negrib?
D. Š. Es nezinu kādu [ražotāju], kurš pieteiktos, ka tās grib.
I. A. Bet pircēji tās grib.
D. Š. Jāatgriežas atkal pie atbalsta mazajiem uzņēmējiem, jo lielie orientējas uz eksportu. Es varu pateikt par zivju nozari, ko vislabāk pazīstu. Tajā brīdī, kad Latvijas tirgus sastāda pusotru procentu no apjoma, tevi [ražotāju] īpaši neuztrauc - ir akcija vai nav akcijas. Daudzās no tām 56 valstīm, kurās mēs tirgojam [produkciju], ir daudz sarežģītākas attiecības starp ražotāju un tirgotāju.
I. G. Ja kāpj elektrības, gāzes cena, piena izejvielas cena, ir skaidrs, ka piena cena veikalā kāps, bet nebūs tā, ka siera cena kāps tieši par tik procentiem, par cik kāpusi piena iepirkuma cena. Gan ražotājs, gan tirgotājs balansē, ir produkti, kurus pārdod ar zaudējumiem, un ir, kurus pārdod ar peļņu.
D. Š. Ir dažādi veidi, kā valsts var rūpēties par mazajiem veikaliem. Var noteikt fiksētu lielo veikalu darba laiku.
I. G. Nav godīgas konkurences starp dažādiem tirgotājiem jau no paša sākuma. Maxima un Rimi ir vienā plauktiņā, un visi pārējie ir otrā. Ja es kā Maxima iepircējs aizeju pie jums kā desu ražotāja, es esmu liels un varens, es paņemšu pusi saražotā, jums jādod man lēti. Ja es esmu mazs ģimenes veikaliņš Mākoņkalnā, jūs sakāt - es tev tik lēti nedošu. Tāpēc arī Maxima un Rimi izplešas un jaunie veikali, ko tie rada, iznīcina mazos tirgotājus.
I. A. Mūsu rīcībā nav neviena buldozera, ar ko nostumt mazos veikaliņus.
I. G. Bet jums ir jūsu cenas.
Vai eksistē apvienojums «labi un lēti»? Piemēram, Maxima tīklā tirgo Optima līnijas saldējumu, ražotu Rīgas Piena kombinātā, par deviņiem santīmiem. Ko liek iekšā saldējumā, lai tas maksātu deviņus santīmus?
I. A. Tas jāvaicā Rīgas Piena kombinātam.
D. Š. Ir anekdote, ka pie krodziņa pielikts uzraksts - apkalpojam ātri, lēti un garšīgi - un klāt zvaigznīte ar piebildi - izvēlieties divus no trim. Nevar skatīties uz vienu produktu un cenu, varbūt tādā veidā ražotājs uztur apjomu un nodrošina rūpnīcas jaudu. Beigās jādabū pluss no visa saskaitāmā.
I. G. Princips «lēti un labi» dzīvē nav iespējams, bija veikals ar tādu nosaukumu, un tas izputēja. Bet tas tā notiek, jo mēs visi tā vēlamies. Nevajag pārmest ražotājam, ka viņš ražo tādus produktus. Mēs paši neesam gatavi maksāt latu par mazu maizes kukulīti, ja blakus ir liels, un tad sakām - liek irdinātājus utt. Tāpat ir ar vafelēm un cepumiem. Ne jau uzņēmums tādus grib ražot, bet viņš grib konkurēt ar poļiem, lai tiktu iekšā veikalos, citādi Maxima un Rimi saka - pagaidiet, poļiem ir lētāk, plaukta laiks viņiem ir trīs mēnešus garāks nekā jums, mums jūsu produktus nevajag.
D. Š. Ir dogma, ka pasaulē ir brīvais tirgus, bet tas tā nav. Aizejiet uz Raiņa bulvāri un atrodiet pie Francijas vēstniecības kādu vācu mašīnu! Jūs to tur neatradīsiet, kaut gan ir bijis Eiropas līmeņa iepirkums. Katra valsts sevi aizstāv, un tas pats ir jādara mums. [..] Mūsu nākotne ir eksportā, bet es neticu, ka mēs sevi aizstāvēsim Francijā, ja latviešu cietumos ieslodzītos barojam ar lietuviešu pienu un poļu makaroniem. Es neticēšu, ka valsts izdarīs kaut ko ārpus Latvijas, ja no pārtikas, ko valsts iepērk aptuveni par 100 miljoniem latu gadā, de facto 85% ir ārvalstu pārtika, ko iepērk caur starpniekfirmām, turklāt vēl maksājot kukuļus.
Es pareizi sadzirdēju - maksājot kukuļus?
D. Š. Protams. Kad pirms trim vai četriem gadiem veidoja produktu aprakstus valsts iepirkumiem, es prasīju, vai zivrūpnieki arī piedalīsies, un viņi pateica - nav vērts! Pirmkārt, jādod kukulis pašvaldībām, lai tur piedalītos, un, otrkārt, tādu «mēslu» mēs neražojam, lai dabūtu to cenu.
Mana kā pircēja sajūta ir, ka Latvijas pārtikas produktu klāsts veikalos un tirgos rūk, ja paskatāmies piena produktus vai olas.
I. A. Mūsu veikalos ir tieši pretēji. Mūsuprāt, krīzes laikā tieši Latvijas uzņēmumi visvairāk saņēmās, un vismaz pagājušajā un aizpagājušajā gadā Latvijas preču īpatsvars pieauga. Latvijas ražotāji saprata, kas ir krīze, viņi redzēja pircēju, kam nav naudas un bieži vien arī nav darba, un spēja saražot daudz konkurētspējīgākus produktus.
Vai varam prognozēt, kas ar pārtikas cenām notiks otrajā pusgadā?
I. G. To mēs varēsim pateikt, kad raža būs novākta. Līdz šim nav pamata teikt, ka kaut kā pietrūks. Teikt, ka kaut kas kļūs lētāks, nav pamata, jo neviens nodoklis nav samazināts. Ražošanas resursi gan zemniekiem, gan pārstrādātājiem kļūst dārgāki, arī tirgotājiem elektrība un darbaspēks - produkts veikalā nebūs lētāks.
D. Š. Skaidrs, ka cilvēku skaits globāli pieaug un nav pamata domāt, ka cenas varētu samazināties, drīzāk akcents jāliek uz to, lai mēs kļūtu bagātāki un mums būtu vairāk naudas.
I. A. Nekam, kas aug Latvijā, nevajadzētu būt stipri dārgākam. Par pasaules tendencēm jāpiekrīt Didzim - jāskatās, cik varēs apēst Indija un Ķīna. Jo viņi varēs vairāk apēst un vairāk maksāt, jo arī mēs būsim spiesti maksāt vairāk.
Pilnu diskusiju skatieties www.diena.lv