Kādreiz pats esmu strādājis Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā, bet mēs ražojām dzinējus Rīgas vagonu rūpnīcai (RVR). Tāpēc RVR liktenis man nav nevērtīgs. Es redzu, ja Latvijā ir iespēja atsākt attīstīt veselu nozari, tas ir ļoti svētīgi. Vieni runā, ka Latvijai vajag savu Nokia, citiem vajag savu Škodu un vēl visu ko. Bet tad, kad mums to dod, mēs saduramies ar nespēju iespēju izmantot. Manuprāt, piedāvājums ir ļoti izdevīgs, ja no Kohēzijas fonda varam dabūt 100 miljonus latu, bet projekta kopējās izmaksas ir 144 miljoni latu, lai uzsāktu vilcienu ražošanu. Tā ir Dieva dāvana, mēs paši nekad tādu naudu nedabūsim. Jāatceras, ka RVR ražotie vagoni darbojās visā Padomju Savienībā un strādā vēl šodien. Tie tika eksportēti uz Dienvidslāviju, Bulgāriju, citām Austrumeiropas valstīm. Tādēļ, ja Latvijas valdībai un ražotājiem būs vēlēšanās, noieta tirgus tiks atrasts, jo Spānijas firma arī ir ar pasaulē pazīstamu zīmolu. Vilcienu būves jautājums ir jārisina, ja gribam to risināt. Ja negribam nekādus spēkus pielikt, nu tad notiek tas, kas notiek.
Kas jums rada bažas valdības rīcībā ar jaunu vilcienu konkursa apturēšanu?
Tātad šajā brīdī, kad konkurss ir pabeigts, kad ir jau noteikts konkursa uzvarētājs, valdība tajā iejaucas ar saviem papildu noteikumiem. Man tas izskatās ļoti neloģiski, jo, ja vajadzēja uzstādīt papildu noteikumus, to vajadzēja darīt tad, kad konkurss notika, nevis tad, kad tas ir beidzies. Izskatās, ka tā ir nopietna konkursa bremzēšana. Divu iemeslu dēļ - vai nu valdība un valsts vispār negrib nodarboties ar vilcienu ražošanu, vai arī valdība grib pagriezt konkursa iznākumu par labu kādai citai firmai. Redziet, citai firmai vairs diez vai būs laiks. Noteikumi Kohēzijas fondu apgūšanai ir pēc formulas n+2, kur n - ir gads, līdz kuram līdzekļi ir izdoti, plus divi gadi vēl. Ja līdzekļu apgūšana ir iesākta, tad vēl divus gadus var strādāt un iesākto pabeigt. Ja līdzekļus ir jāsāk apgūt līdz 2013. gadam - plus divi gadi - tātad līdz 2015. gadam ir jāapgūst 144 miljoni latu. Ja mēs tam negribam pielikt nekādus spēkus, un es redzu, ka daudzi mūsu valstī tos pielikt negrib, bet pīkst, tad mēs palaidīsim naudu vējā. Ja mēs tā ar nolaistām rokām dzīvosim, tad, protams, nekas nebūs. Es redzu, ka vagonu būvei Latvijā ir nākotne, ja gribam radīt jaunas darba vietas un strādāt ilglaicīgi. Savukārt Latvijā es neredzu, pie kā griezties, jo valdību vada Dombrovskis, kurš valdību vadīja arī tad, kad vilcienu konkurss iesākās. Interesanti gan - kādēļ toreiz viņam papildu noteikumu nebija, bet tagad ir parādījušies? Tādēļ es nolēmu griezties pie Eiropas Komisijas, lai tā pasaka, vai ir pareizi un likumīgi, ka Latvijas valdība pēc tam, kad konkurss ir beidzies un uzvarētājs noteikts, izvirza papildu noteikumus? Tāpat es uzdevu jautājumu - vai tāda valdības iejaukšanās Kohēzijas fondu apguvē ir pieļaujama un vai tā nav rīcība, kas kavē Kohēzijas fonda apgūšanu? Mēs uztraucamies, ka Latvijai piecu miljardu vietā tiek solīti vairs tikai četri miljardi Kohēzijas fondu līdzekļu, bet no tā paša mēs te, lūk, 100 miljonus nemaz negribam ņemt.
Kādas ir Latvijas izredzes saņemt taisnīgus lauksaimniecības tiešmaksājumus nākamajā laika periodā?
Pirmdien vēl notika kārtējā EP sēde, ko vadīja pats lauksaimniecības komisārs Dačans Čološs. Noklausījos četrus ziņojumus, un ziniet, ja tik nopietnā jautājumā kā tiešmaksājumi zemniekiem pamatīgi garās runās netiek nosaukts neviens skaitlis, tad tas tikai padziļina manu pārliecību, ka nekas tur nebūs. Kā tik augsta ranga cilvēki var runāt par tik svarīgu lietu kā tiešmaksājumi un nenosaukt nevienu skaitli! Vispārīga pļāpāšana. Kad griezos pie komisāra ar skaidru jautājumu, sakiet, ko lai saku saviem zemniekiem, kā tiks mainīti tiešmaksājumi, saņēmu apaļu atbildi - lasiet manas runas! Saprotu jau tos Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta politiķus un klerkus. Pamatu pamatā jau ir tas, ka nav no kurienes to naudu ņemt. Nevienam neceļas roka kādam atņemt, tagad jau tā Eiropā stāvoklis ir saspīlēts - notiek protesti, streiki un mītiņi - kura valdība gan atteiksies no tā maksājumu līmeņa, kas viņiem jau ir. Teorētiskas izredzes Latvijai ir, bet domāju, ka mēs neko neiegūsim.
Kāda ir jūsu attieksme pret referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā?
Esmu to jau skaidri un gaiši pateicis - uzskatu, ka otra valsts valoda Latvijā nav vajadzīga, tādēļ es kā Sociālistiskās partijas vadītājs nekādās aktivitātēs neiesaistos un uz referendumu neiešu. Pats ieņemšu ļoti neitrālu pozīciju un aicināšu citus rīkoties tā, lai paliek tā, kā ir, lai paliek status quo. Tas, ka tika savākti paraksti, manuprāt, ir vairāk protesta forma pret valstī notiekošo, nevis tas, ka būtu ļoti vajadzīga tā otra valsts valoda. Iesākums šim visam ir jāmeklē nacionālajos spēkos pie Raivja Dzintara. Nevajadzēja sākt ar valodas uzspiešanu - tā tiešām tikai okupācijas režīmi citas valodas aizliedz. Protams, ka Latvijā 40% runā krieviski, protams, ka cilvēki, kuriem mātes valoda ir krievu, šī valoda ir vajadzīga, bet tā ir jāatstāj kā saziņas līdzeklis un ne vairāk. Jādara viss, lai spriedzi noņemtu, lai viss tiktu noklusināts, jo, ja spiedīs uz vienu vai otru pusi, tas tikai radīs pretreakciju. Vajag domāt ar prātu, nevis ar emocijām. Žēl, ka no mūsu leksikona ir pazudis tāds jēdziens kā «tautu draudzība». Tagad tas ir palaists vējā un tautības salaistas ragos.