Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Talcinieku aktivitātes
Kad tev radās sajūta, ka režīms, kurā mēs piedzimām, var reāli mainīties?
Tad, kad bija Jeļcins ieradies Rīgā. Pēc tiem notikumiem Maskavā, kad faktiski Jeļcinam izdevās Maskavā apturēt puču.
Tik vēlu?
Jā, sākumā bija tikai kaut kāda vīzija, bez kaut kādas loģikas, ka varētu sanākt viens pulciņš un nobalsot vai, kaut ko dziedot, mēs neatkarību panāksim… nu tā īsti nebija ticības. Visa armija, milzīgie tankodromi un aerodromi, visas KGB, visa milicija, visa OBHS, visa prokuratūra, visi represīvie aparāti - visi jau bija viņiem. Mums taču pat neiedeva pistoles, ar ko aizstāvēties. Ja drusku padomāja pragmatiski, tas bija dažu stundu jautājums, un visu šito balsotāju… viņu vienkārši nebūtu.
Tā jau arī nevar teikt… ka Helsinki-87 vai Vides klubs, vai vēlāk Tautas fronte, ka tas bija tāds puķu protests - bez cerībām, ka izdosies kaut ko iekustināt.
Cerība, dabīgi, tā jau bija tā, kas mūs vispār uzturēja.
Kad tu kļuvi aktīvs pats?
Kādi desmit gadi pirms atmodas jārēķina. 70. gados man bija dzejolis par atmodu. Vilnis Šmīdbergs komponēja mūziku un pat izdevās nodziedāt vienreiz konservatorijas koncertā. Vilnis Šmīdbergs, lai nebūtu tik traki, pēdējo rindu dzejolī - «tumsā atmosties» - pārveidoja - «nav drosmes atmosties». Faktiski iznāca vēl trakāk. Maija Krīgena dziedāja. Tā bija klasiskā dziesma, un tur nevajadzēja iet caur Glavļitu (Galvenā pārvalde valsts noslēpuma aizsardzībai presē - red.). Jo tādā gadījumā jau tā nebūtu izgājusi cauri.
Tu biji garīgi aktīvs. Kā kļuvi sabiedriski aktīvs?
Tad bija radošās jaunatnes klubs, un Gaujienā «reņģu galva» Andris Seleckis izvirzīja, ka es būšu tur prezidents. Kļuvu par radošās jaunatnes kluba prezidentu. Mēs taisījām talkas, un es uzliku Vānes baznīcas krustam šķērslīti. Tas bija kaut kāds 80. gads. Bija tāds talcinieku pulciņš, kas gāja pa senvietām, svētvietas kopdams. Neformāļi. Radošās jaunatnes klubu pēc tā krusta uzlikšanas faktiski aizliedza. Mēs pārgājām uz pieminekļu aizsardzības talku centru.
Radošie un darošie
Kā radās Vides klubs?
Tiem radošajiem vajadzēja arī kaut kādus darošos, kas kaut ko mācēja… jo Neibarts un Bergmanis (dzejnieki - red.) uz jumta ar āmuru… Man jau bija jānosirmo tajā laikā. Kopā tie radošie un darošie mēs 1984. gadā bijām Pieminekļu aizsardzības talku centrs.
Vienā Zemītes baznīcas glābšanas talkā pēc strādāšanas sēdējām pļavā, un es skatījos, ka nav nevienas bites. Jautāju: «Kāpēc nav bišu?» Un traktorists, kas mums dēļus veda, teica, ka noindētas ar visādiem minerāliem un ķīmijām. Bija Hruščovam tāds lozungs, ka «komunisms ir padomju vara un tālāk, ko Ļeņins teica, un viņš papildināja - plus visas zemes ķimizācija»… Vienu laiku visi ar to baigo ķīmiju ņēmās. Tad arī iedomājāmies, ka vajadzētu mūs saukt ne tikai par pieminekļu glābējiem, bet - iekļaujot vidi. Arī garīgo, sociālo un tā tālāk.
Kas tolaik bija grupā?
Piemēram, Pieminekļu aizsardzības talku centrā atbildīgais par drošības tehniku bija Māris Gailis. Dripe kā arhitekts tur uzraudzīja, lai mēs kaut ko nepārtalkojam. Haralds Sīmanis, Tērvetes dārzniece un pulciņš no Skandiniekiem, Zane Šmite, tagad dziesminiece, Ieva Akuratere brauca uz talkām. Tas bija neliels, bet efektīvs pulciņš. Uzdevums jau nebija tikai sakopt kapus, krustus ielikt atpakaļ vai kādu pamesto baznīcu izmazgāt. Galvenais, lai talkās piedalītos vietējie. Sākoties atmodai, mums Latvijā bija kādas 60 nodaļas. Mēs jau bijām diezgan reāls spēks. Ja vajadzēja, tad brauca no Kandavas, Lielvārdes, Cēsīm, Ventspils, Liepājas. Tad vēl nebija ne LNNK, ne Tautas frontes, bet man jau tas tīkls veidojās. Mēs izgājām demonstrācijās pie VEF Kultūras pils. Pie Dzintara Zilgalvja un Aijas Zariņas darbnīcā naktī taisījām plakātus. Pēc tam Zilgalvim to darbnīcu atņēma. Elita uzrakstīja plakātu «Es dzīvoju Olainē», jo Olaine tajā laikā bija ķimizēta pilsēta. Mēs pieteicām mītiņu Par tīru gaisu, un to mums centrā aizliedza. Rubiks (Alfrēds Rubiks toreiz bija Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs - red.) mūs sūtīja tā tālāk uz Mežaparku. Un tad es teicu: «Nu kur tad tur par tīru gaisu? Tad jau varbūt mežā ejam?» Mītiņš tomēr pie VEF notika.
Vēl Vides klubam bija aktivitātes Arkādijā un pret metro.
Pēc tā mītiņa mūs patrieca no visurienes. Tramvaju un trolejbusu pārvaldē 1987. gadā paspējām nodibināties un pieteicām pirmo mītiņu jau kā Vides aizsardzības klubs (VAK). Jo atšķirībā no pieminekļu aizsardzības talku centra, kas tāpat kā Ziedoņa grupa darbojās, nevienam neko nepiesakot, kā VAK mēs 1987. gadā iesniedzām oficiālu iesniegumu. Un tas jau bija zināms lūzuma punkts.
Sadarbošanās ar Tautas fronti Vides aizsardzības klubam bija normāla? Bez pozām, bez domstarpībām?
Es varētu atgādināt. Iebrauca Juris Putriņš, mans brālis no Igaunijas, un saka, ka vajag Latvijā dibināt Tautas fronti, ko mēs te guļam un tā. Bet es te ar to Vides klubu. Vajag kādu cilvēku! Un meklējām Viktoru Avotiņu. Es vēl iedevu Avotiņa telefonu viņiem.
Tas bija 1988. gada februāris.
Jā. Ar Tautas fronti bija normāla sanākšana. Man ir arī video, kur mēs pēc tam Mežaparkā karogu mītiņā. Bet mums pēc tam bija vēl mītiņš Daugavas stadionā pret migrāciju. Un tas jau bija baigi asais. Un tad Dainis Īvāns pa radio teica, ka nevajag iet ne uz kādiem pretmigrācijas mītiņiem. Man doma bija ne mirkli neapstāties, kamēr mēs varam, jo kuru katru dienu mūs varēja apturēt. Katra demonstrācija man likās pēdējā, jo nebija mums nekādas baigās starptautiskās aizsardzības. Tāpēc bija ārkārtīgi svarīgi izmantot to īso laiku, jo Krievijā vienmēr reformas pārauga represijās. Un es katru dienu gaidīju, ka tas tā arī notiks. Bet Tautas fronte jau bija pragmatiskāka. Un tas bija pirmais, ka mēs ejam uz to pretmigrācijas mītiņu un pēkšņi beigās Tautas fronte saka, ka nevajag iet.
Un otrs bija… Mēs ļoti rūpīgi gatavojām galveno VAK pasākumu politiskajā ziņā - kompartijas darbības apturēšanu un vispār aizliegšanu un nodošanu tiesai. Tas bija 1989. gadā. Domājām, ka ir īstais laiks, lai pateiktu, kurš tad ir vainīgais, kas to režīmu turēja - ne jau tur čeka vai armija, bet - kompartija. Sanāca visas manas nodaļas Jūrmalā, un pēc tam mēs ieradāmies pie kompartijas ēkas. Bijām visu izsludinājuši, un es domāju, ka tur būs milzīgs pūlis. Beigās skatos - mēs vieni paši. Rubiks skatās pa logu, un visa čeka riņķī. Es pēc tam kādas trīs dienas nerunāju, jo likās, ka kaut kas sagājis baigi šķērsām. Jo bija tā stunda, tā diena, kad mēs tiešām varējām nosaukt, kas ir kas. Pēc tam bija kongress VEF Kultūras pilī, kur balsojām, ka Vides klubs no politiskām aktivitātēm aiziet.
Jūs kāds spieda atsacīties būt sabiedriski politiskai organizācijai?
Nu laikam es pats to spiedu… Tas sākās jau ar pretmigrācijas mītiņu, kad mēs tā kā palikām vieni. Pret kompartiju jau arī nenāca neviens… Turins Valdis veidoja alternatīvo Tautas fronti, un beigās es domāju - kas te notiek? Mūs te savedīs vienus pret otriem. Un tajā laikā man bija svarīgāk masas iesaistīt nekā sākt kaut kādu savstarpējo konfrontāciju.
Tu sākotnēji biji pat spēcīgākas organizācijas nekā Tautas fronte 1988. gadā vadītājs. Cik auglīga vai pretrunīga bija sadarbība ar visām tām dažādajām organizācijām?
Attiecībā uz Augstākās padomes vēlēšanām mums ar Tautas fronti bija vairāk tāda koordinācija. Mēs piedalījāmies visos pasākumos, tomēr palikām pie vides aizsardzības, pie garīgās, sociālās vides, neiesaistījāmies tiešos politiskos gājienos un aktivitātēs.
Vai ir pamats mitoloģijai, kura arī tagad tiek tiražēta, ka faktiski pie varas tauta tā arī netika, bet tika transformējusies kompartijas nomenklatūra, kuru atbalstīja, teiksim, čekas aģentūra? Tas ir viens no kategoriskākajiem viedokļiem.
Es uzskatu, ka atmodu izcīnīja neformāļi. Viņi atmodu sasauca, viņi to uzsāka. Neformāļi ir tāds ļaužu pulciņš, ko varētu nosaukt par sirdsapziņu. Faktiski viņiem tāda Dieva dāvana bija kaut ko glābt, kas iet bojā. Viņi bija spējīgi uz upuriem. Tagad, kad es tiekos ar skolniekiem, es saku, ja jums jātaisa revolūcija, tad - taisiet to. To var veidot tikai neformāli, no iekšienes, nevis kaut kāda partija vai fronte. Jums to teiks, un tad jūs, kā saka, izcīnīsiet. Dabīgi, ka Tautas fronte jau pārņēma, bet tā visās revolūcijās esot, ka sāk neformāļi un pēc tam pragmatiskie pārņem. Viņiem nav tādu spēju uz upuriem kā neformāļiem. Un tālāk jau šie fragmatiskie spēki, pārņemot šo valsts pragmatisko attīstību, arī novērsās no mūsu ideāliem par ekovalsti, par mazajām ražotnēm, par lauku skolām, par visu to, ko mēs nēsājām uz rokām. Faktiski tas viss tika zināmā mērā izsmērēts un aizmirsts.