Oficiālās Zelta lauvas iegūšana paliek arhitektu radošo CV ierakstiem, bet ikreiz ir tādas ekspozīcijas un arhitektu veikums, par kuru runā skaļāk, vairāk un biežāk neatkarīgi no žūrijas lēmuma. Tā ir neatminama mīkla, kāpēc kāda koncepcija, pētījums, instalācija vai ekspozīcija kļūst par gada notikumu, bet skaidrs ir viens - lielākoties tie nav dižošanās pilni veiksmes stāsti, bet gan atzīšanās kļūdās, problēmsituāciju apzināšanās un drosmīga paskatīšanās acīs nepatīkamajam un arhitektūrai neglaimojošajam. Izceļam četrus pēdējo triju Venēcijas biennāļu starptautisko arhitektūras izstāžu notikumus, kas kļuva par sava laika raksturojošu zīmi.
Igauņi nošauj vairākus zaķus ar gāzes cauruli
Baltijas mērogā vienmēr esam lūkojušies uz Igaunijas nacionālajām ekspozīcijām ar vairāk vai mazāk slēptu skaudību. Ziemeļu kaimiņiem vienmēr ir izdevies izvēlēties asprātīgu, labi artikulētu skata punktu uz tematiku, kas aktuāla ne tikai pašu igauņu zemē, bet arī lielai daļai starptautisko biennāles apmeklētāju. Veiksmīgākais no igauņu veiksmes stāstiem ir 2008. gada biennālē izstādītais gāzes caurules fragments, kas pievērsa uzmanību Gazprom iniciētajam Nord Stream projektam, kas paredz gāzes cauruļu savienojumu starp Krieviju un Vāciju, šķērsojot Baltijas jūras dzelmi. Viens no igauņu ekspozīcijas vides instalācijas (autori Salto architects - red.) taustāmākajiem panākumiem bija tā gada biennāles kuratora, arhitektūras kritiķa Ārona Betska ierašanās uz ekspozīcijas oficiālās atklāšanas pasākumu. Jā, arī tāda ir panākumu mēraukla Venēcijā - izdošanās pievērst galvenās izstādes kuratora uzmanību. Arī instalācijas realizācija bija iespējama tikai ar Ārona Betska atbalstu. Igauņiem, tāpat kā latviešiem, nav sava pastāvīgā nacionālā paviljona ēkas biennāles Dārzos, kas ir droša atslēga uz apmeklētāju kaut vai nejauši iegūtu uzmanību. Biennāles daudzie skatītāji noteikti aplūko nacionālos paviljonus Dārzu teritorijā, tur iegriežoties kaut uz īsu laika sprīdi. Pārējā pilsētas teritorijā izvietotajiem par uzmanības piesaistīšanu ir jārūpējas krietni vairāk. Igauņi bija iecerējuši instalāciju - gāzes vada fragmentu - novietot Dārzu centrālajā ejā starp Krievijas un Vācijas paviljoniem. Protams, lielās valstis, īpaši Krievija, šādam acīmredzamam atgādinājumam par lielvalstu ciešajām ekonomiskajām un politiskajām saitēm nevēlējās piekrist. Tikai ar Ārona Betska atbalstu instalācijas novietošana bija iespējama, lai arī rezultātā gāzes caurule tikai simboliski, bet tomēr gana uzskatāmi savienoja abu lielvalstu paviljonus. Igauņi ar vienu šāvienu nošāva vairākus veiksmes zaķus - ar aktuālas un starptautiski saprotamas tēmas izvēli iekļuva Dārzos un ar viegli nolasāmo vēstījumu arī tur ieguva nedalītu apmeklētāju atzinību.
Patiesība par stārhitekta projektētu privātmāju
Nīderlandiešu izcelsmes stārhitekta Rema Kolhāsa parādīšanās Venēcijas biennālē vienmēr piesaista uzmanību. Nav tik būtiski, vai viņš uzstājas ar lekciju vai instalācijas vietā piedāvā izstādi izstādē - kā tas notika 2010. gadā japāņu arhitektes Kadzujo Sedzimas kūrētajā biennālē. Toreiz Rems Kolhāss pasaules uzmanību pievērsa arhitektūras mantojuma saglabāšanai, dodot iespēju plašsaziņas līdzekļiem un arhitektūras interesentiem šādu attieksmi pret arhitektūru pasludināt par aktuālo tendenci. Taču visvairāk 2008. gada biennālē tika runāts un spriests par divu Francijā strādājošu arhitektu Ilas Beka un Luīzes Lemonas izveidoto filmu, ko demonstrēja Itālijas paviljonā, par vienu no laikmetīgās arhitektūras ikonām - privātmāju Bordo (1998). R. Kolhāsa kolēģiem un arhitektūras interesentiem īpaši pievilcīgs šķita kritiskais skatījums uz stārhitekta paveikto. Tas varētu likties paradoksāli, jo arhitekti ir slaveni ar īpaši jūtīgu attieksmi pret kritiku un ar ierasti idealizētu arhitektūras atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos, kuros tiek rādītas fotošopā apstrādātas ēku fotogrāfijas bez lietotāja kā lieka traucēkļa arhitektūras uztveršanā klātbūtnes. Filmā par privātmāju Bordo galvenajā loma ir nama apkopēja Gvadalupe Asedo, kura norāda uz dažādiem ēkas uzkopšanā un ikdienas apdzīvošanā neērtajiem risinājumiem. Izrādīšana biennālē filmu izcēla popularitātes saulītē. Patiesībā tā ir tikai viena no filmas veidotāju dueta radītajiem darbiem sērijā Living Architectures. No līdzīga - pa sētas durvīm iegūta - skatpunkta tiek aplūkoti arī citu pasaules vareno stārhitektu realizētie projekti. Zem Ilas Beka un Luīzes Lemonas lupas skatāms arī šveiciešu Herzog & de Meuron, Ričarda Meijera, Frenka Gērija un Renco Piāno projektētais. Taču kurš gan ir redzējis šīs ne mazāk interesantās filmas? Kamēr neesi bijis biennālē, tu neesi vispār.
Dāņu ekspozīcijai uzvara, Ķīnā - bez izmaiņām
Pirms sešiem gadiem izdarītā dāņu izvēle - savu nacionālo ekspozīciju veltīt Ķīnai - daļai Rišāra Birdē kūrētās 2006. gada biennāles apmeklētāju izraisīja izbrīnu. Toreiz vēl tikai gaisā virmoja nojauta, ka turpmāk viss būtiskākais arhitektūrā varētu notikt Austrumos. Pašlaik par to šaubu vairs nav, un ekspozīcijas veltīšana Ķīnai varētu šķist sen zināma banalitāte. Biennāles žūrija izrādījās tālredzīga un notvēra gaisā virmojošo aktualitāti. Dānijas nacionālā paviljona ekspozīcija 2006. gadā saņēma biennāles Zelta lauvu kā atzinību par gada labāko nacionālo paviljonu. Toreiz dāņi brīdināja, ka Āzijas strauji augošā ekonomika nav tikai ar sajūsmu uztverama parādība. Ķīnas apņemšanās saviem iedzīvotājiem nodrošināt līdzvērtīgus dzīves apstākļus mums Rietumos ierastajiem var draudēt zemeslodei ar iznīcinošu katastrofu - vērtīgo dabas resursu izsīkšanu un globālām vides problēmām.
Tika aicināti jaunie, talantīgie dāņu arhitekti sadarbībā ar Ķīnas universitāšu studentiem izstrādāt vizionāras koncepcijas četrām dažādām teritorijām četrās Ķīnas lielākajās pilsētās, kurās ekonomiskā attīstība tiktu līdzsvarota ar tās nekaitīgu ietekmi uz vidi. Ekspozīcija tika paredzēta kā starta punkts ilglaicīgai dāņu un ķīniešu jauno profesionāļu sadarbībai. Kā zināms, ķīnieši dāņu brīdinājumus nav ņēmuši vērā un atkārto Rietumu civilizācijas pieļautās kļūdas, bet mūsu planētas daļas arhitekti nekritiski pieņem ķīniešu pasūtījumus un steidz iztapīgi izpildīt visas viņu vēlmes vēl lielākos un vēl vērienīgākos projektos, kādi līdz šim piedzīvoti.
Mākslīgs mākonis pie Arsenāla griestiem
Viena no problēmām, par ko XXI gadsimtā lauza galvu arhitekti, ir, kā pārnest tikai arhitektūru uz izstāžu zālēm, piedzīvojot klātienē sajūtamo pieredzi. Varētu šķist, ka instrumentu un tehnikas daudzums, ar kuru radīt arhitektūras piedzīvojumu labu laiku, pirms tā ir realizēta uzceltās būvēs, ir tikai audzis - krāšņas vizualizācijas, 3D animācija un vēl, un vēl. Taču līdz ar tehnoloģisko iespēju attīstību līdzi ir nākusi arī vilšanās tajās. Nekas nespēj aizstāt ēkas apmeklējumu klātienē: ne maketi, ne rasējumi, ne modeļi, ne vizualizācijas, ne 3D animācija. Kā pēdējais salmiņš tiek izmantotas instalācijas - miniatūra arhitektūra telpās. To pilnā mērā izmantoja Ā. Betskis 2008. gada Venēcijas biennālē, cenšoties atbrīvot arhitektūru no jelkādas funkcionālas noslodzes. Par to viņš saņēma vien dāsnu devu kritikas, ka viņa kūrētajā izstādē esot bijusi redzama tikai slikta arhitektu radīta māksla. No šīs pieredzes bija mācījusies 2010. gada biennāles kuratore japāņu arhitekte Kadzujo Sedzima, kura biennāles galveno izstāžu dalībnieku radošo brīvību ierobežoja, dodot viņiem skaidru uzdevumu - interpretēt Arsenāla izstāžu telpas. Par tā gada biennāles atpazīstamības zīmi kļuva instalācija Mākoņainava (Cloudscapes). Vācu klimata inženieru firma Transsolar sadarbībā ar Tetsuo Kondo Architects no Japānas bija radījusi mākslīgu mākoni, cauri kuram biennāles apmeklētāji varēja iziet pa rampveidīgu konstrukciju. Tā bija iespēja piedzīvot, pieskarties un izjust kondensētus ūdens pilienus, kas pie Arsenāla izstāžu zāles griestiem bija izveidojuši kaut ko pa vidu starp dūmiem un miglu.