Kučinska valdības veidošanas process ir bijis tik pārpilns ar partneru savstarpēju stīvēšanos, ka viena epizode, manuprāt, nav guvusi tai pienācīgu ievērību. Precīzāk sakot, ir notikusi īgņošanās un ironizēšana par premjera biedra statusa noteikšanu kādam no Vienotības ministriem topošajā kabinetā, bet mazāk runāts par strīdiņiem, kuram tieši no ministriem tituls pienāktos.
Ja pareizi saprotu, ZZS rosinājusi, lai tas tiek vai nu iekšlietu, vai ārlietu ministram, jo, raugi, šādi tikšot iezīmēts patvēruma meklētāju jautājuma nozīmīgums. Savukārt Vienotība piedāvājumā saskatījusi lamatas - mēģinājumu padarīt partiju par galveno atbildīgo (lasi - vainīgo) par tēmu, kuras šķetināšanā popularitāti neiemantosi. Attiecīgi Vienotība vēlas (un saņems) premjera biedra nosaukumu ekonomikas ministram.
Tas, ka nekontrolētā imigrācija uz Eiropas Savienības (ES) valstīm Latvijas (un ne tikai, protams) politiķiem ir neērts temats, nav nekāds jaunums. Gan tāpēc, ka pašā ES politiskajā elitē viedokļi mainās un dalās, apgrūtinot izvēli, gan tāpēc, ka jautājums tiek ļoti saasināti uztverts vēlētāju vidū. Un tomēr liekas muļķīgi, ja jau šobrīd, vēl pirms valdības apstiprināšanas, sākas grūstīšanās par to, kurš imigrantu plūsmu jautājumā būs tas «sliktais». Jo tikai tad, ja - tieši pretēji - koalīcijas partneri šajā jautājumā uzvedīsies kā komanda, Latvija spēs formulēt un aizstāvēt jēdzīgu nostāju. Savukārt, ja Rinkēvičs vai Kozlovskis tiks pozicionēti kā, atvainojos par žargonu, «malējie», tad ticamākais rezultāts būs pretējs vēlamajam - viņi centīsies maksimāli izvairīties no konkrētas rīcības, vajadzības gadījumā atbildību mēģinot pārlikt uz «Briseli» vai citām dalībvalstīm. No ministru (partijas) PR viedokļa var rīkoties arī tā, bet Latvija kā valsts nebūs ieguvēja.
Tiesa, arī Vienotībai nevajadzētu būt tik paranoiskai. Galu galā premjers (Kučinskis) no savas atbildības daļas izvairīties nevarēs, pat ja gribētu. Turklāt neliekas, ka viņš to vēlas. Viņa lokā ir cilvēki (ar ZZS nesaistīti, bet ar ārpolitisku pieredzi), kuriem, cik nācies dzirdēt sarunās «pie izslēgta diktofona», ir pragmatiski priekšlikumi, kā nacionālo pozīciju veidot. Piemēram, uzsvaru liekot uz to, ka tā ir primāri tieši imigrācijas problēma, kas savukārt, tā formulēta, dotu lielāku manevra telpu pašai dalībvalstij.
Nekontrolētās imigrācijas problēma ir tik nopietna un sarežģīta, ka pēc tā, kā Latvijas valdība to risinās, spriedīs par visām koalīcijā ietilpstošajām partijām. Visām. Būtu vēlams, lai «partneri» savlaicīgi to saprot un vismaz šajā jautājumā rīkojas kā partneri bez pēdiņām.