Tomēr tā tas bieži ir ar simboliem - kāds necils, nepilnīgs priekšmets mums atgādina tik emocionāli piesātinātu notikumu vai pārdzīvojumu, ka paša objekta acīmredzamās nepilnības pazūd spēcīgajā nozīmju un asociāciju vilnī, kas to nes mums pretim.
Viens no XX gadsimta nozīmīgākajiem politiķiem Džou Eņlajs, savulaik otrais cilvēks Ķīnā pēc Mao Dzeduna, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, tātad gandrīz divsimt gadu pēc Bastīlijas ieņemšanas, uz jautājumu - kāda ir Lielās franču revolūcijas nozīme pasaules vēsturē? - esot atbildējis: vēl ir pāragri spriest. To pašu varētu teikt arī tagad, jo šis pasaulvēsturiskais notikums vēl aizvien turpina mest izaicinājumu cilvēces izpratnei par pareizo veidu, kā būtu jāorganizē sabiedrības dzīve. Visi atceras Bastīlijas ieņemšanu kaut vai tāpēc, ka Francijā 14.jūliju svin kā valsts Nacionālo dienu, tomēr Franču revolūcijas būtisko un vēl aizvien līdz galam neizrisināto ietekmi uz cilvēces vēsturi nosaka nedaudz vairāk kā mēnesi vēlāk Francijas Nacionālās asamblejas pieņemtā Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kurā pirmo reizi tika uzskaitītas un pasludinātas par universālām katra indivīda tiesības uz politisku un juridisku vienlīdzību ar visiem cilvēkiem, un pateikts, ka, tikai ievērojot šīs cilvēka tiesības, ir iespējams veidot taisnīgu valsts iekārtu, bet šo tiesību «neievērošana, aizmiršana vai noniecināšana ir vienīgais sabiedrības nelaimju un valdības korupcijas cēlonis».
Šis dokuments kļuvis par pamatu gan Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību deklarācijai, gan daudziem citiem cilvēktiesību dokumentiem un valsts konstitūciju attiecīgajiem pantiem. Pilns deklarācijas teksts ir viegli pieejams jebkuram kaut vai internetā (franciski tas saucas La Dￃﾩclaration des Droits de l'Homme et du Citoyen, angliski - The Declaration of the Rights of Man), tomēr tā principu neievērošana ir jautājums, kurš, par nelaimi, turpina mūs nodarbināt vēl tagad, vairāk nekā divsimt gadu pēc tās pieņemšanas.
Gandrīz jebkurā brīdī ziņās var atrast piemērus, kā gandrīz katrs deklarācijas punkts tiek ignorēts, noliegts vai noniecināts. Deklarācijas trešajā pantā rakstīts, ka suverenitātes princips pēc savas būtības iemiesojas nācijā un neviena organizācija un neviens indivīds nedrīkst izmantot varu, kura nenāk tieši no nācijas, bet pēdējās nedēļās pasaules ziņu aģentūras bijušas pilnas ar informāciju par to, kā Irānas «islāma republika» apspiež protestētājus, kuri iestājas par nācijas, nevis kādas neviena neievēlētas klerikāļu kliķes tiesībām noteikt, kas ir valsts leģitīmais prezidents. Deklarācijas vienpadsmitajā pantā teikts, ka brīva ideju un viedokļu izteikšana ir viena no visvērtīgākajām cilvēka tiesībām, tāpēc katrs pilsonis drīkst brīvi runāt, rakstīt un publicēties, tomēr kaimiņvalsts Krievija tikai pēc ASV prezidenta Obamas personīga lūguma nesenās vizītes laikā Maskavā nolēma turpināt izmeklēt žurnālista Paula Hļebņikova slepkavību, kura notika 2004.gadā un kura, tāpat kā desmitiem citu žurnālistu slepkavības gadījumu, vēl aizvien nav atklāta. Savukārt piecpadsmitajā pantā teikts, ka sabiedrībai ir tiesības no katras amatpersonas saņemt atskaiti par tās darbību, bet gandrīz katra diena Latvijā nes jaunus apliecinājumus, cik ļoti amatpersonas pretojas šim principam.
Pirms divdesmit gadiem, vēl vienā zīmīgā «89.gadā», kad krita Berlīnes mūris, daudziem liktās, ka šādu un daudzu jo daudzu tiem līdzīgu gadījumu kļūs aizvien mazāk, ka līdz ar komunisma krišanu izzudīs arī būtiskākais idejiskais atbalsts tirānijai pasaulē un ka lēnām, bet neatlaidīgi pasaulē izplatīsies cilvēku tiesībās balstīta demokrātija. Par nelaimi, pēdējos gados šī cerīgā attīstība ir ne tikai apstājusies, daudzviet pasaulē represīvi režīmi pat nostiprinās. Kā jūnija sākumā kopīgā pētījumā Graujot demokrātiju ziņoja respektablā cilvēktiesību pētniecības organizācija Freedom House, Radio Brīvā Āzija un Radio Brīvā Eiropa, brīvības līmenis pasaulē jau trīs gadus pēc kārtas ir samazinājies, un vadošās pasaules antidemokrātiskās valstis - Ķīna, Krievija, Irāna, Venecuēla un Pakistāna - sākušas piekopt «jaunu autoritārisma formu, kura kontroles mehānismi ir nozīmīgi attīstītāki par klasiskajiem Padomju Savienības totalitāriem paņēmieniem». Šo zemju oligarhiskie valdnieki izmanto valsti pašu bagātības vairošanai un ar naudas palīdzību nostiprina savu ietekmi, sparīgi propagandē savus «sasniegumus», nemitīgi kritizē Rietumus, aktīvi kontrolē internetu, grauj starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un veicina ksenofobiju gan caur izglītības sistēmu, gan medijiem.
Tāpēc vērīgajam Ķīnas komunistam Džou Eņlajam bija taisnība - ir vēl pāragri spriest, vai visa cilvēce būs gatava pieņemt racionālos, taisnīgos, bet daudziem neērtos Franču revolūcijas izvirzītos principus. Tāpēc tie, kas šiem principiem tic, nekad nevar paļauties uz to, ka tie piepildīsies paši no sevis. Par tiem ir jācīnās.