Pilsētnieki, vai jums vajadzīgs tāds suns? Nu labi, neliela auguma, kompakts, glīts, debešķīgi skaistām acīm, bet brunču mednieks (par vīriešu kārtas pārstāvjiem runājot) un jaunu iespaidu meklētājs, kuru nepazaudēt var, tikai ne mirkli neatlaižot to no saites. Neiesaku - tāda bija mana pārliecība, līdz kādā slapjā marta vakarā, dodoties uz vēlu interviju, ieraudzīju Brigando Bridžu.
Īsts salona eņģelis
Ejot garām spoži apgaismotajiem salona Skaistuma bruņiniece logiem, ieraudzīju spoguļotajā zālē klientu krēslā ērti atzvēlušos bīglu. Zālē nebija neviena cilvēka. Skats mani ieintriģēja. Piegāju pie durvīm. Uzraksts vēstīja, ka salona darba laiks jau beidzies, tomēr gāju iekšā. Bīgls pacēla galvu. Tā es iepazinos ar Brigando Bridžu un viņa saimnieci salona direktori Ingu Brūniņu. Kad tikāmies pirms saulgriežiem, sarunā piedalījās arī Ingas meita arhitekte Marita Brūniņa.
Inga un Marita nekad nebija plānojušas iegādāties bīglu, turklāt vēl nebija norimušas sāpes par citos medību laukos tagad dzīvojošajiem uzticīgajiem rotveileru un terjeru. Draugi gan piedāvāja savas bīglu kucītes bērnu, bet ne Inga, ne Marita negribēja suni ar izciliem radurakstiem, nerunājot jau par iespējamo piedalīšanos suņu izstādēs. Visu izlēma kāds sludinājums, kurā saimnieki meklēja jaunas mājas savam bīglam, jo pašiem diemžēl pietrūkstot laika ar to nodarboties. Brigando toreiz bija jau gadu un astoņus mēnešus vecs un, protams, saradis ar savu ģimeni, īpaši ar abiem saimnieku dēliem. Tomēr viss, kas notiek, tas uz labu - paveicās gan sunim, gan viņa jaunajām saimniecēm.
Pagāja pāris mēnešu, pirms suns sāka aprast ar jauno ģimeni. Inga atceras, ka Brigando ilgi skumis, tāpēc viņa negribēja suni atstāt vienu mājās, sāka ņemt līdzi uz salonu: «Pirmkārt, viņš ne mirkli nebija viens. Otrkārt, ievēroju, ka klienti salonā Bridžu pieņēma ar lielu prieku. Suns katram atrada savu pieeju - vienam pienesa savas rotaļlietas, citam ielika galvu klēpī. Viņš ir mierīgs, pacietīgs un līdzsvarots. Klienti teica, ka Bridžs noņem stresu, nomierina, raisa smaidu. Pretēji stāstiem, ka bīgli nemitīgi rejot, Brigando ir kluss un pacietīgs. Vislabprātāk viņš iekārtojas kādā no brīvajiem krēsliem, paturot redzeslokā gan iekšā, gan uz ielas notiekošo. Pusdienlaikā mums ir obligātais pārtraukums, kad ar Bridžu dodamies staigāt uz parku.»
Attaisno uzticību
Tomēr vislabāk Brigando jūtas mājās Ādažu Podniekos, kur gluži līdzās tek Vējupīte, var izskrieties pļavā un līdz jūrai tikai trīs kilometri.
Tagad Brigando jau seši gadi, un viņš spējis mainīt Ingas un Maritas dzīvi. Inga slavē - Brigando esot pacietīgs treneris. Lēns pastaigas solis viņam līdzās nav iedomājams: «Bīgla saimniekam jābūt ašākam par savu suni, pirmajam jāpārrauga apkārtne. Es nekad neesmu tik sportiski ātrā gaitā staigājusi kā tagad. Telpās Brigando ir īsts flegma, bet ārā viņš var uz vienas kājas apgriezties par 360 grādiem, uzlēkt pusotra metra augstumā un ar atspērienu lidot pat trīs metrus uz priekšu.»
Sapratusi, ka grib Bridžu izskolot par paklausīgu suni un labāk viņu iepazīt, Marita ieguva kinologa diplomu un jau piedalās suņu izstādēs kā eksperte. Brigando attaisnojis viņam veltītās rūpes un cerības. Ir suņi, kas dzimuši izstādēm, un Brigando tāds ir. Viņam patīk komunicēt ar sugas brāļiem un māsām un parādīt sevi. Parasti suņi izstādēs sāk piedalīties no kucēna vecuma. Brigando bija jāielec aizejošā vilcienā, jāpierāda sevi starp laureātiem ar pieredzi, un viņš to paveica. Par to liecina daudzie uzvaras kausi, kas saņemti gan Latvijā, gan ārvalstīs. Arī Inga un Marita guvušas iespaidus un pieredzi ārzemēs. Marita teic, ka šeit vēl daudz kas būtu darāms, lai mēs sasniegtu citās valstīs vērtēto līmeni: «Parīzē ar suni var ieiet jebkurā kafejnīcā, Barselonā skaisti suņu pastaigu laukumi iekārtoti vai katrā mikrorajonā, bet Rīgā pat atkritumu urnu skaits sarucis, un es reizēm ilgi nēsāju suņa kaku maisiņu, urnu meklējot. Vecrīgā satikām kādu tūristu no Nīderlandes. Viņš teica, ka Rīga ir skaista, bet nav piemērota cilvēkiem ar suņiem, jo pat vasaras kafejnīcas terasē viņus negribēja apkalpot. Man toreiz nācās ieiet un palūgt ūdens trauku, lai iznestu to tūrista abiem labradoriem.»
Inga savukārt atcerējās, kā ar Bridžu aizgājusi uz banku. Uz durvīm tur nav uzraksta, ka ar suņiem ieeja aizliegta. Viņa jau kārtojusi savas lietas ar bankas darbinieci, kad piesteidzies apsargs un licis izvest suni. Cilvēki aizstāvējuši, lai liekot sunim mieru. Bridžs klusi sēdējis Ingai pie kājām, bet apsargs pastāvējis uz savu. Inga ir pārliecināta: «Suņi iemantojuši sabiedrības uzticību un cieņu, augstu novērtēta viņu beznosacījuma mīlestība. Zinu, ka Google milzīgajā birojā darbinieki var ņemt līdzi suņus, un tas pozitīvi ietekmē noskaņojumu kolektīvā. Ārzemēs jebkurā viesnīcā var apmesties ar suni. Cerēsim, ka arī Latvijā sagaidīsim attieksmes maiņu pret dzīvniekiem.» Pagaidām Brigando pienākums ir gādāt par salona klientu labo garastāvokli.