Palika tikai izturīgākās. Jaunas tā arī vēl nav iestādītas. Varbūt arī nav vērts stādīt jaunus augļu kokus dārzā, uz kurieni vari aizbraukt tikai nedēļas nogalēs, un arī ne vienmēr. Latvijas nomales tagad palikušas vēl nomaļākas - uz manu ciemu svētdienās autobuss vairs nekursē, bet biļetes cena par pārdesmit kilometru braucienu pa neasfaltētu, grambainu ceļu jau tuvojas diviem latiem uz vienu pusi. Nu, jā, nerentablie maršruti, nerentablās nomales. Bet cilvēki jau vēl tur dzīvo, arvien vairāk novecodami un saraudamies, kā tās vecās ābeles. Ne pie viņiem autoveikals atbrauc, ne vēlēšanu urna. Nu, netiek viņu tiesības pārstāvētas ne Rēzeknē, ne Rīgā, ne arī Briselē.
Man pietiks arī ar tiem skābenajiem grāvenšteiniem, turklāt šoziem Rēzeknes tirgū par lētu naudu varēja nopirkt kaimiņu pagasta ābeļdārzā audzēto Auksi un Rubīnu! Varbūt labāk tā sildīt ekonomiku, pērkot vietējos ābolus? Nez vai šopavasar ābeles tikpat kupli ziedēja arī taipus Daugavas - Kalkūnes pagastā, Berķenelē, Jāņa Krievāna lielajā ābeļdārzā, kur pagājušajā rudenī saimnieks rādīja gan paša uzbūvēto ābolu pagrabu, uzkonstruēto sulu spiedi un grēdu grēdām trīslitrenes ar ābolu sulu. Veselīgu, ekoloģiski tīru un garšīgu. Toreiz zemnieks bija izmisumā, jo nezināja, kur likt izaudzēto. Varbūt šogad krīze būs izmācījusi lielveikalus būt pielaidīgākiem pret vietējiem zemniekiem?
Laukos kaimiņienei lieli prieki - blakus mājdurvīm, elektrības stabā ligzdu sācis vīt stārķu pāris, papildinot ar savu klabināšanu jau tā dzīvīgo putnu orķestri pagalmā. Laimes putniņi - aizgrābta saka kaimiņiene, bet tad bažīgi pajautā - bet kā tad tur būs ar pensijām, nez vai nenoņems pavisam? Tante uzmanīgi vēro katru Dombura raidījumu, televizors uzgriezts tik skaļi, ka var dzirdēt pagalmā, taču īsti nevar sajēgt, kāpēc tā neiet un neiet. Viņai labāk veicas saprašanās ar loģiskākiem radījumiem - suņiem, vistām, govi, kaut vai tiem pašiem stārķiem.
Trīc tantei sirds par savu pensiju un gotiņu, kas vēl nav atnesusies, trīc, gluži kā trauslā ābelīte nopietnā bronzas vīra rokā piemineklī pie Rēzeknes Mūzikas vidusskolas. Tēlnieka Aigara Bikšes veidotā skulptūru grupa Latviju tēlo vēl kā neuzziedējušu, bet varbūt pusnosalušu ābeļdārzu? Latgales lielākā valstsvīra, garīdznieka un literāta Franča Trasuna runas Latvijas pirmās brīvvalsts Saeimā, šķiet, rakstītas nupat, nevis 1925.gadā.
«Redzat, mani kungi, es saku, ja jūs būtu uzstādījuši vienu to, ka jūs gribat novērst saimniecisko sabrukumu, tad varētu jums ticēt, bet, Ulmaņa kungs, jūs esat uzstādījuši tik plašu programmu - un kas tik tur viss nav iekšā: i zvejniecība veicināma, i ceļu fonds utt. Tas viss - ļoti teicamas lietas, bet jūs nesakiet, kā novērsīsiet šo saimniecisko sabrukumu. Jūs radīsiet vēl lielāku saimniecisko sabrukumu. Viss labi un ļoti skaisti, ko jūs lasījāt, bet nav jāaizmirst, ka ķeša mums ir tukša. Ar ko jūs pildīsiet mūsu valsts kasi, no kurienes ņemsiet avotus, lai visus izdevumus segtu? Ja jūs būtu uzrādījuši avotus, varbūt būtu iespējams jums ticēt. Bet, redzat, kungi, šie jūsu lielie solījumi ir pierādījums, ka tie ir pilnīgi tukši. Bez tam, kungi, neaizmirstiet, kā jūs savus solījumus esat pildījuši agrāk, un neaizmirstiet tos solījumus, kurus neesat pildījuši.»