Dzīve latvietības zīmē
Jānu sastopu uz baznīcas kāpnēm. Dievnams pēc arhitekta J. D. Felsko projekta no 1857. līdz 1859. gadam uzcelts Daugavmalā. Mācītāja kopā ar savu palīdzi Andretu Līvenu bazīcas dārziņā stāda begonijas. Tveroties no svelmes, mēs sarunājamies baznīcā. Jāna izstaro mieru un siltu labvēlību: «Atgriežoties Latvijā 2014. gadā, biju nolēmusi atpūsties, bet mani uzrunāja Anglijas baznīcas (Church of England) Eiropas diacēzes bīskaps Deivids Hamīds. Viņš meklēja aizvietotāju Anglikāņu baznīcas mācītājam Jurim Cālītim. Tā bija sakritība. Mēs būtu braukuši mājup tik un tā, jo arī manam vīram Jānim jau bija 60 gadu. Londonā gan viņš, gan es strādājām, stundas neskaitot. Es nekad neesmu bijusi mierā sēdētāja, un tagad man ir iespēja kalpot draudzē un nešķirties no kolārkrekla. Mēs esam atvērti visiem, kas vēlas ienākt dievnamā un kopā ar mums meklēt sevi ticībā.»
Jāna Jēruma-Grīnberga siltus vārdus veltī savai darbīgajai komandai - Andretai Līvenai un Jānim Putnim, Ņikitam Andrejevam un ērģelniecei Kristīnei Adamaitei. Pateicoties viņiem, baznīcā rit interesanta dzīve. Svētdienās (un vasarā arī trešdienu vakaros - red.) notiek dievkalpojumi, te skan koncerti, rit diskusijas, lekcijas. Jāna darbu spējusi sadalīt starp Rīgu un Staiceli, kur viņa ar Jāni dzīvo dzimtas mājā.
Jāna dzimusi un mūžu nodzīvojusi Londonā. Mācītāja uzsver, ka «ģimenes motīvs mums vienmēr bija latvietība». Jānas tēva Alberta Jēruma - komponista un diriģenta - rosīgākais dzīves posms aizritēja Anglijā. Viņš bija Londonas latviešu kora diriģents, aktīvs trimdas latviešu sabiedrības darbinieks. «Pie tēva kapa 1978. gada janvārī es pirmo reizi dzīvē satiku savu pusmāsu no Rīgas žurnālisti Ingu Jērumu, un viņa tagad ir mans tuvākais cilvēks dzimtenē. Pirmo reizi Latvijā ierados 1979. gadā un iespēju robežās sāku braukt arvien biežāk. Miera ielā man ir no mammas mantota māja, tā piederēja manam vectēvam mācītājam Augustam Grigoram. Viņš bija neredzīgs un 1925. gadā dibināja Neredzīgo draudzi Mēness ielā un neredzīgo pansionātā Strazdu muižā. Tagad šad tad padomāju, ka kāpju pa tām pašām kāpnēm, pa kurām staigājis mans vectētiņš un kā meitene te skraidījusi mana māte. Mēs esam atgriezušies uz palikšanu, lai kas arī šajā pasaulē notiktu.»
Kā Jāna nonāca līdz teoloģijas studijām? Viņa stāsta: «Londonas universitātē studēju bioķīmiju. Sāku pat rakstīt doktora disertāciju. Pēc tam divdesmit gadu strādāju par medicīnas māsu Londonas slimnīcās un ārstu praksēs. Man patika tas darbs, bija sajūta, ka spēju palīdzēt cilvēkiem. Bet Dievs uzlika pārbaudījumu - man bija nopietnas veselības problēmas. Teicu Dievam - es mācīšos, bet tu man palīdzi izveseļoties, un Dievs mani dziedēja. Iestājos Anglikāņu teoloģijas koledžā Londonā, un 1997. gada septembrī Sv. Annas un Agneses baznīcā, kas bija Londonas luterāņu centrs, mani ordinēja par mācītāju. Ar šo baznīcu saistās visa mūsu ģimenes vēsture. Esmu tajā iesvētīta, mēs ar Jāni tur laulājāmies, manam tēvam tur bija bēres. Manai māsai šajā baznīcā kristīja meitu Ulriku.»
Viedokļi tika izteikti
Jāna Jēruma-Grīnberga Londonā tika ordinēta par luterāņu mācītāju. Mācītāja diendienā nēsā kolārkreklu: «Tā ir misija. Es kreklu velku, arī ejot uz veikalu, lai cilvēki redz, ka baznīca eksistē, ka esmu baznīcas cilvēks, Kristus sekotāja. Latvijā mācītāji retāk nēsā savu amata tērpu, tāpēc te cilvēki uz mani atskatās, brīnās. Staicelē gan staigāju civilā.»
Kopš 1995. gada Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca vairs neordinē sievietes, lai arī pirmās latviešu mācītājas gan Latvijā, gan rietumos ordinētas ap 1975. gadu. Vaicāju, vai tagad Jāna nejūtas zaudētāja pēc liktenīgā LELB sinodes lēmuma, kurā, mainot Satversmi, sievietēm ordinācija tika liegta.
«Nebūt ne. Pirms tikko notikušās sinodes nenotika pilnveidotas diskusijas, jo Baznīcas vadība pieņēma «pret» pozīciju un neveicināja viedokļu publisku izteikšanu. Tika zaudēta iespēja kristīgi sarunāties par pretrunīgu tēmu, nezaudējot sapratni, ka visi esam kristieši, ka ticam vienam Dievam un lasām vienu Bībeli, ka mums ir atšķirīgi viedokļi un tas nav slikti. Mēs ar Latviešu luterāņu sieviešu teoloģu apvienību pastāvējām uz to, ka par jautājumu tika pausti viedokļi. Jutāmies emocionāli sāpināti, bet noteikti nejūtamies kā zaudētāji. Pozitīvi ir tas, ka cilvēki runāja, izteica savas domas, ka mēs izjutām atbalstu no luterāņiem ārzemēs, un Pasaules luterāņu federācija izteica sieviešu ordināciju atbalstošu viedokli,» stāsta Jāna.
Nelabojama darbaholiķe
Jāna velta siltus vārdus Staicelei, kur viņa ar Jāni ir patiešām laimīgi: «Pagaidām Rīgā man iznāk būt biežāk, bet mēs ar Jāni esam kopā jau 40 gadu. Viņš zina, ka esmu nelabojama darbaholiķe. Kamēr es kalpoju, draudzi nepametīšu, bet jau rudenī ceru biežāk būt Staicelē, kas ir unikāla mazpilsēta. Tajā ir tikai 1200 iedzīvotāju, bet mums ir ansamblis Vēlreiz, kurā dziedu arī es. Ansambļa lozungs ir - mēs esam foršas! Staicelē ir deju ansamblis, ir teātris, kas Jāņos uzveda Skroderdienas Silmačos, staiceliešu futbola komanda spēlē 1. līgā.»
Jānas acis mirdz: «Priekš manis Staicele ir paradīze. Anglijā 20 gadu nebiju dzeguzi dzirdējusi! Te stārķi staigā pa pļavām, te es vēroju gadalaikus.» Jāna gandarīta, ka viņa un arī vīrs dara to, ko vienmēr gribējuši - Jāņa pārziņā ir siltumnīca - tomāti, gurķi, pipari, salāti. Jānai ir garšvielu dobe, kur aug zirnīši, pupiņas, burkāni, pastinaki, turnepši, bietes, puķu dobē - asteres, samtenes, kreses, kuras Zemgales pusē dzimusī vīramāte sauca par vazdiķiem. Jānai patīk uz Staiceli doties ar autobusu: «Iekāpju autoostā un aizmiegu, pamostos jau Salacgrīvā.»
Jānai garšo viss, izņemot mencu aknas, un viņa labprāt pati gatavo. Staiceles mājā ir malkas plīts un, pēc Jānas domām, uz tās gatavotais ēdiens garšo pavisam savādāk. Jānai esot arī savi iecienītie ēdieni, piemēram, aukstā zupa, debesmanna, pelēkie zirņi, zivis, un patīkot arī restorānos izgaršotā mūsdienīgā latviešu virtuve, «kas ir smalka visās niansēs».
Vai, mūžu pavadījušai Londonas dzīves ritmā, reizēm Latvijā nav par klusu? Jāna smejas - kur nu? Darba pienākumu, tāluma (līdz pilsētai bija jābrauc pusotru stundu - red.) un arī biļešu dārdzības dēļ Londonas operā Grīnbergi bijuši labi ja reizi vai divas gadā. Viņa stāsta: «Rīgā mums Dailes un Jaunais Rīgas teātris, var teikt, ir ap stūri, biežāk apmeklējam koncertus un kino, dažādi koncerti notiek mūsu baznīcā, bet netālu no Staiceles ir Valmiera ar savu teātri, tur skatāmies fantastiskas izrādes. Šajā ziņā dzīve ir kļuvusi bagātāka.»
Jānai un Jānim ir meitas Laila un Anna, nu jau 32 un 29 gadus vecas. Viņas joprojām dzīvo Londonā, taču ģimene bieži tiekas, braucot ciemos cits pie cita. Arī šonedēļ Laila un Anna ciemojas Rīgā, un vecākiem priecīga sirds.