Nekad nav labi

Mediju telpas īpatnība ir tā, ka, ja par kādu amata kandidātu neparādās kompromitējošas ziņas 48 stundu laikā kopš kandidatūras nosaukšanas, tad - ak, dievs! - laikam nekā «tāda» nav. Ja nekā «tāda» nav, atliek izdarīt daudznozīmīgus secinājumus par kandidātu, vadoties pēc to iestāžu tēla, kurās viņš pamanījies strādāt. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja amata kandidāta Kristapa Zakuļa gadījumā pašmāju mūžīgi kritiskie komentētāji priecīgi atklāj, ka viņš iepriekš strādājis Satversmes aizsardzības birojā (viss skaidrs!) un pēc tam par drošības dienesta vadītāju Swedbank (vispār ārprāts - pie tiem bandītiem!). Tas ir apbrīnojami. Ja kandidāts ir, kā saka, no universitātes sola - neder, neko no dzīves nesaprot. Ja tomēr ir ar pieredzi, tad tā pavēršas pret viņu pašu. Jo zināmās aprindās ir nelabojama tieksme izdarīt vispārinošus secinājumus par cilvēku, identificējot viņu ar profesiju. Ja advokāts, tātad blēdis, jo «cik nav lasīts par skandāliem, kādos iepinušies advokāti»; ja ierēdnis - slaists, jo ir nācies dzīvē kādreiz saskarties ar paslinku valsts varas pārstāvi, tātad visi viņi tādi. Mitoloģiskais domāšanas veids mūžam dzīvs. Viduslaikos bija «zināms», ka visiem nekristiešiem ir dīvaini, brīžam šaušalīgi paradumi, jo «tādi viņi ir». «Tādi tie krievi ir», «tādi mēs, latvieši, esam», «ko var gribēt no deputāta?»utt. Tomēr apbrīnojamākais ir tas, kā gan šī domāšanas veida adepti nenojauš, ka «mēs - viņi» uztvere bojā pašiem nervus un apgrūtina komunikāciju ar vienmēr aizdomīgo pasauli.