Kad krievu valodas statusa jautājums kārtējo reizi uzputoja demagoģiju par cittautiešu diskrimināciju Latvijā, latviešu publiskajā telpā izskanēja tēze: ir tik daudz nelatviešu izcelsmes sportistu, mākslinieku u. c. sabiedrībā redzamu ļaužu, kurus ciena un mīl neatkarīgi no viņu tautības, un būtu brīnišķīgi, ja šie cilvēki publiski izteiktos, palīdzot atspēkot izdomājumus. Gaidījām, gaidījām... Ja neskaita dažus (krievu studentu korporāciju, piemēram), bija klusums. Nu Diena piedāvā gana plašu aptauju. Iepazīstoties ar to, rodas nepatīkami secinājumi. Vairākums vai nu izliekas, ka ne sevišķi orientējas referenduma jautājumā (kas ir blēņas - tas ir ļoti vienkāršs), vai arī, pažēlojušies par to, cik nelāga situācija izveidojusies, dārgie publikas elki kautri lūdz viņus netincināt par to, kā balsos tieši viņi paši.
Vai nu viņi patiesībā balsos «par» valsts valodas statusu krievu valodai, tikai nevēlas atbildēt uz latviešu žurnālistu pilnīgi loģisko nākamo jautājumu «kāpēc?». Vai arī viņi balsos «pret», bet baidās, ka šādu «nelojalitāti» pamanīs t. s. krievu prese un uzliks nodevēja zīmogu. Nelāgi abos gadījumos, jo tas nozīmē, ka esam tiktāl nodzīvojušies, ka pašcenzūra, iebiedēšana ieslēdzas jautājumos, kuriem taču it kā nevajadzētu būt tik «pielādētiem» kā, piemēram, okupācijas fakts. Varbūt izklausīsies pārāk skarbi, bet tas rada šaubas par to, vai cittautiešu inteliģence būs palīgs saturīga un godīga dialoga veidošanā starp latviešiem un mazākumtautībām.