Ir tiesa, ka gan budžetā, gan ekonomikā aizvien biežāk parādās cerīgas pazīmes. Augustā valsts konsolidētajā kopbudžetā, kurā atspoguļojas gan valsts, gan pašvaldību, gan sociālais budžets, ienākumi pārsniedza izdevumus. Bezdarbnieku skaita pieaugums nav straujāks, kā tika gaidīts, un septembra vidū pārpalikums fondā, no kura izmaksā bezdarbnieku pabalstus, bija 20 miljonu latu. Valsts kase sēž uz 1,57 miljardiem latu, kuri ienākuši no starptautiskajiem palīdzības sniedzējiem un kurus vēl nav bijusi nepieciešamība tērēt, bet Pasaules Banka tikko kā apstiprināja vēl 200 miljonu eiro aizdevumu Latvijai.
Ekonomikā arī parādās pozitīvas pazīmes, un kā sensacionāla jānovērtē trešdien Latvijas Bankas publiskotā informācija par valsts tekošo kontu un tirdzniecības bilance gada otrajā ceturksnī. Latvija treknajos gados tiecās būt Eiropas čempions ne tikai iekšzemes kopprodukta (IK) izaugsmes un inflācijas, bet arī tekošā konta deficīta disciplīnā. Citiem vārdiem sakot, tā kā nespējām ar saviem eksportiem samaksāt par importiem, mēs starpību sedzām, aizņemoties naudu. 2006.gada pēdējā ceturksnī šis mūsu ekonomikā iesūknētais naudas daudzums bija līdzvērtīgs 27,1% no IK, skaitlis, kas līdz šim bijis raksturīgs tikai mazām, nabadzīgām tropu salām. Vēl pagājušā gada otrajā ceturksnī tekošā konta deficīts bija 15,2% no IK, bet šā gada otrajā ceturksnī Latvijai jau bija tekošā konta pārpalikums - 14,2% no IK.
Šī virāža ir tik liela, ka liek ekonomistiem izbrīnā paplest acis. «Lielākais pavērsiens, kādu esmu redzējis,» saka Rīgas ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens. Latvijai «vieta ekonomikas mācību grāmatās ir garantēta», sola DnB Nord bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.
Daļēji šo rezultātu izskaidro lielās summas, kuras ārzemju bankām šajos mēnešos bija jānoraksta zaudējumos un kuras makroekonomikas grāmatvežu rēķinos palielina tekošā konta pārpalikumu, tomēr tā pamatā ir fakts, ka otrajā ceturksnī Latvija pirmo reizi kopš 1994.gada piedzīvoja pozitīvu preču un pakalpojumu tirdzniecības bilanci. Beidzot mēs sākam eksportēt vairāk nekā importējam. Turklāt kļūstam arī nedaudz kokurētspējīgāki - kā norāda Latvijas Banka, otrajā ceturksnī pieauga Latvijas eksporta apjoms un arī tirgus daļas galvenajās tirdzniecības partnervalstīs - Lietuvā, Igaunijā un Krievijā.
Visas šīs pazīmes liecina, ka budžeta rezultāts šogad varētu nebūt tik slikts, kā ticis gaidīts. Jau vairākas nedēļas bijušais Ministru prezidents Ivars Godmanis stāsta, ka deficīts šogad būs mazāks par memorandā ar Eiropas Komisiju paredzētajiem 10%, un arī Swedbank analītiķi lēš, ka faktiskais deficīts varētu būt ap 8,5% (atbilstoši tiem grāmatvedības standartiem, kurus lieto EK. Pēc Latvijas grāmatvedības standartiem tas pat varētu būt zem 7,5%).
To tik dažiem koalīcijas politiķiem vajadzēja! Valdība, kura ar Eiropas Komisiju bija vienojusies, ka nākamā gada budžetā samazinās izdevumus un palielinās ienākumus par kopējo summu 500 miljonu latu, pagājušajā sestdienā nolēma mazināt izdevumus tikai par 275 miljoniem. Tā kā vienīgie jaunie nodokļi, kurus visas koalīcijas partijas ir gatavas apspriest, ir kapitāla pieauguma un dividenžu aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, papildu ienākumi nākamgad varētu būt tikai ap 50 miljoniem latu. No EK solītā pietrūkst kādi 175 miljoni.
Tad vēl ir parādījusies ideja, par kuru Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir gatavs runāt ar SVF, - to starptautiskā aizdevuma daļu, kura ir rezervēta finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšanai, varētu tomēr izmantot budžeta deficīta segšanai. Arī šis priekšlikums liecina par aizvien lielāku politiķu pārliecību par krīzes beigām. Viņi acīmredzot jūtas tik droši par mūsu vietējo banku stabilitāti, ka ir gatavi novirzīt citiem mērķiem naudu, kurai jākalpo kā šīs stabilitātes garantam.
Bez cerības vispār nevar dzīvot, un ir svarīgi adekvāti novērtēt tās stabilitātes pazīmes, kuras jau ir parādījušās Latvijas ekonomikā. Tomēr neprātīgs optimisms mēdz būt kaitīgs. Šķiet, ka valdība sāk justies pārāk ērti ar pusotru miljardu seifā, un ir pat dzirdētas runas, ka Latvija vispār varētu iztikt bez papildu naudas no starptautiskajiem donoriem un ka tāpēc nav pārlieku jācenšas izpildīt esošās vienošanās vai vienoties par turpmākiem naudas pārskaitījumiem.
Ir vēl daudz par agru teikt, ka mūsu ekonomiskā situācija tiešām ir stabilizējusies, tāpēc valdība nedrīkst pārgalvīgi atmest ar roku partneriem, kuru palīdzība vēl var būt vajadzīga tuvākajā nākotnē un bez kuru atbalsta būs vēl grūtāk atgūt ārzemju investoru un biznesmeņu uzticību Latvijai. Zīmīgi, ka arī valdības sociālie partneri uzsver nepieciešamību turēties pie vienošanās ar SVF un EK: Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijonis šonedēļ pieļāva, ka kādai vietējai (nevis skandināvu) bankai varētu nākotnē rasties nepieciešamība pēc starptautiskā aizdevumā šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem, bet vakar Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle pasvītroja, ka Latvija nedrīkst atkāpties no vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem.
Tas ir pamatots brīdinājums valdības politiķiem. Latvija šajā ekonomiskajā ķezā iekūlās lielā mērā tuvredzīgā optimisma dēļ. Šis noteikti nav tas brīdis, kad varam atkal ļauties rožainām ilūzijām par nākotni.