Atdeva ietaupījumus
«Es līdz šim neesmu saticis cilvēku, kurš būtu atdevis gandrīz visus savus personīgos līdzekļus intelektuālas sabiedrības veidošanai,» saka Didzis Kļaviņš, kurš, pateicoties A.Galējai-Dravniecei, Viskonsīnas štata Oklēras Universitātē varēja studēt ārpolitiku un pēcāk sāka strādāt Ārlietu ministrijā.
Par mecenāti tagad 84 gadus vecā A.Galēja-Dravniece kļuva nejauši. Oklēras Universitātē strādājošais vēstures profesors Paulis Lazda, viens no Latvijas Okupācijas muzeja dibinātājiem, 80.gadu beigās bija radis iespēju Amerikas studentiem semestri studēt Austrumeiropā. Kad Latvija atguva neatkarību, P.Lazdam radās ideja palīdzēt latviešu studentiem nokļūt Amerikā. Bija 90.gadu sākums, kādā trimdas latviešu pasākumā P.Lazda pienāca pie Ainas kundzes un stāstīja par savu ideju. «Viņš teica, ka nu ir jāmeklē finansētāji. Es teicu, ka tos vairs nav jāmeklē, finansētājs stāv viņa priekšā,» Dienai stāsta A.Galēja-Dravniece. Par finansējuma avotu kļuva kundzes mūža laikā uzkrātie ietaupījumi. «Dakteri jau labi pelna, mums ar vīru patika vienkārši dzīvot, un tie ir neiztērētie līdzekļi,» viņa stāsta.
Cik tad kopā ir studentu, kuriem Ainas kundze palīdzējusi? «Tagad man Oklērā ir 52., 53. un 54.students,» viņa skaita. Taču īstais cipars ir daudz lielāks, jo pie lielākām vai mazākām stipendijām ar A.Galējas-Dravnieces starpniecību tikuši arī medicīnas studenti un ārsti.
Sekoja tēva pēdās
Palīdzēt mediķu tālākizglītošanā Ainas kundze vēlējās tāpēc, ka pati visu mūžu bijusi saistīta ar šo jomu. «Mans tētis bija dakteris un mamma zobārste. Viņi cerēja, ka arī mans vecākais brālis būs dakteris, bet es - zobārste,» stāsta Ainas kundze. Ģimenes sapnis piepildījās daļēji - brālim medicīna neinteresēja, savukārt Ainai zobārstniecība likās pārāk sīkumaina un viņa izlēma kļūt par ārsti. Latvijā šo sapni īstenot neizdevās, sākās okupācija. «Mēs pametām Latviju 1944.gada jūlijā, kad Jelgava dega, kad krievi jau bija līdz turienei nonākuši,» stāsta A.Galēja-Dravniece. Vācijā viņa studēja medicīnu, iepazinās ar savu vīru fiziķi Frici Dravnieku. 1951.gadā ģimene pārcēlās uz ASV.
Ainas kundze izvēlējās specializēties patoloģijā. Tikai televīzijas seriālos patologu galvenā nodarbe ir mirušo šķēršana. «Patiesībā tas aizņem mazu daļu laika. Pārsvarā tā tomēr ir biopsiju un operāciju laikā iegūto paraugu analizēšana, lai varētu saprast, kāda ārstēšana nepieciešama pacientam. Patologa darbs ir mīklas minēšana.»
Kopā ar Latviju
«Nekā moderna un lieka, vienkāršas mēbeles, tautiskās segas, istabas augi, mazdārziņš pie mājas... Drīzāk atgādināja kādu Latvijas lauku sētu, kur visas lietas jau savu laiku nokalpojušas, tomēr ir tīras un kārtīgas, līdz ar to vēl tiek lietotas,» par ciemošanos pie A.Galējas-Dravnieces pieteikuma vēstulē LL raksta viena no mecenātes atbalstītajām studentēm Zane Leščinska. Pensionētā daktere ir gatava palīdzēt visiem, kas ir centīgi un paši meklē iespējas izglītoties, nevis gaida, kad stipendijas nokritīs no gaisa. A.Galēja-Dravniece, kurai nebija lemts izauklēt savus bērnus, uztur saikni ar lielāko daļu savu studentu un interesējas, kas ar viņiem notiek tālāk.
Ainas kundze stāsta, ka vienīgā lieta, kam abiem ar vīru paticis tērēt naudu, bijusi ceļošana. Jau vairākus gadus viņas dzīvesdraugs ir aizsaulē, arī citi tuvinieki miruši. Taču likstas, kas skārušas sīksto kundzi, nav mazinājušas viņas dzīvesprieku un optimismu. Viņa aktīvi darbojas vietējā latviešu kopienā, apmeklē koncertus un izrādes. «Mēs te esam paprāva latviešu saime, kādi 150-200 cilvēki, kas rosās,» stāsta A.Galēja-Dravniece. Ainas kundze nejūtas tik spēcīga, lai atgrieztos dzimtenē. Taču gabaliņš viņas dāsnuma un nesavtības atgriežas Latvijā ar katru mecenātes atbalstīto studentu.