Boļševiku nacionalizēto un pēc neatkarības atjaunošanas atgūto lauksaimniecībā izmantojamo zemju pārdošana ārzemniekiem bija kļūda, ko nevar padarīt par nebijušu. Kaut arī pa lēto un izmantojot padomju latviešu nezināšanu par patieso zemes cenu brīvajā pasaulē, svešzemnieki tās ir iegādājušies likumīgi. Cita lieta, ka 16% ir tā saucamie dīvānu zemnieki, kas saņem platību maksājumus par zāles pļaušanu pāris reižu gadā.
Reāli strādājošie lauksaimnieki naudas izteiksmē gan neko daudz neiegūtu, ja internacionālo un vietējas izcelsmes lauksaimnieciskās darbības imitatoru kļūtu mazāk - vairāk nekā 90 eiro par hektāru tik un tā mūsu centīgie zemnieki saņemt nevarētu. Taču vietējiem darbarūķiem pavisam noteikti palīdzētu steidzamas izmaiņas nodokļos, kas padarītu lauksaimnieciskās zemes neizmantošanu finansiāli neizdevīgu.
Jo pārtikas cenas pasaulē kāpj, cilvēku - un līdz ar to arī ēdāju - skaits pasaulē pieaug. Bet zemniekiem, kas vēlētos paplašināt lauksaimniecisko ražošanu, ir problēmas iznomāt vai iegādāties zemi, jo dīvānu zemniekus tas neinteresē.
Tādēļ politiķiem nevajadzētu nopūdelēt šo otrreiz doto iespēju savas valsts zemi izmantot lietderīgi. Ir steigšus jāievieš radikālas nekustamā īpašuma nodokļa likmju izmaiņas attiecībā uz dīkā stāvošu lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Turklāt viena skaitļa maiņa pie reizes radīs tik ļoti nepieciešamās jaunās darbvietas.