Vēl vairāk: vai jel kādā ierakstā būtu iespējams izjust viņa īpašo apgarotību un cilvēkmīlestību? Tā caurstrāvoja gan afroamerikāniskā garā veidotās vokālās a cappella mūzikas ainas, gan vienkārši dungojot pavadījumu J. S. Baha _Ave Maria_ (prelūdijai no krājuma: Labi temperētais klavesīns).
Makferins pārsteidz ne tikai ar virtuozo un ļoti neparasto vokālo tehniku. Viņš pierādīja, ka arī mūsdienu klausītājus tik lielā un bezpersoniskā koncerttelpā, kāda ir Kongresu nama zāle, iespējams uzrunāt un apburt ar klusu un sirsnīgu muzikalitāti. Bez uzstājības un bez mākslota šova viņam izdevās atraisīt un iesaistīt muzicēšanā arī publiku, turklāt pārvēršot ne tikai par aktīviem dalībniekiem, bet arī par talantīgiem mūzikas līdzradītājiem: tik komplicētu ritmu polifoniju publikas izpildījumā bieži negadās dzirdēt. Saviļņojošais un unikālais Makferina priekšnesumā bija ne tikai pati muzicēšana, balss un izdoma, kurai nav robežu, bet arī viņa personiskā, siltā attieksme pret ikvienu klātesošo, īpašais pedagoga talants. Pirms koncerta viņš sniedza nelielu interviju, ko sāka ar atzīšanos: «Es esmu laimīgs: es mīlu to, ko daru.» Noslēgumā jautāts, kā turas pretī laikmeta stresam, viņš atzinās: «Manas zāles pret grūtajiem laikiem ir lūgšanas. Nelasu avīzes un neskatos ziņas. Esmu 61 gadu vecs un esmu redzējis jau gana daudz ziņu pārraižu, lai zinātu, ko tajās vēsta.»
Kā savā radošajā pieredzē apvienojat tik daudzas tradīcijas, kultūras?
Mani vienkārši ļoti interesē atšķirīgas kultūras mūzikā. Fascinē, kā cilvēki kopā rada mūziku, kā viņi spēlē un kā viņi ieklausās cits citā. Tas viss ir ļoti iedvesmojuši. Visur, kur esmu, cenšos iepazīt mūziku. Un pēc tam cenšos to izdziedāt, interpretējot, cik labi vien spēju, pats savā veidā.
Cik ilgi jums jāvingrinās, lai uzturētu vokālo meistarību?
Es tikai dziedu, jo mana balss vienmēr ir kopā ar mani. Pašā sākumā vingrinājos. Atklājis, ka gribu dziedāt, sešus gadus līdz savam pirmajam solokoncertam vingrinājos vismaz divas stundas dienā. Vokālā tehnika vairs nav jāizstrādā.
Vai jums jelkad ir bijis vokālais pedagogs?
Nē. Bet mani vecāki (operbaritons Roberts Makferins un dziedātāja Sāra Kopere - I. L.) bija dziedātāji un arī mācīja dziedātājus. Man visapkārt balsis skanēja vienmēr.
Kā sākāt diriģēt orķestrus?
Pilnīgi nejauši. Man nebija ne prātā diriģenta karjera, tikai gribēju savā 40. dzimšanas dienā pasniegt sev īpašu dāvanu - nodiriģēju Bēthovena 7. simfoniju ar Sanfrancisko simfonisko orķestri. Man nebija nekādas nojausmas, kas sāksies. Koncerti sekoja cits citam un noveda pie tā, ka kļuvu par Saint Paul Chamber Orchestra māksliniecisko vadītāju, nostrādāju septiņus gadus. Kā viesdiriģents esmu muzicējis ar daudziem brīnišķīgiem orķestriem pasaulē, taču neiedomājos, ka esmu diriģents. Tagad diriģēju ļoti reti. Nākamā reize būs tikai 2020. gadā.
Ko vēlaties cilvēkiem vēstīt caur mūziku?
Sākumā, kad vēl biju jauns mūziķis, vēlējos, lai mani ievēro, bet tagad vairs ne. Tagad vēlos mūzikā dalīties ar citiem priekā. Uz skatuves man patīk atraisīta, neformāla gaisotne, kad klausītāji piedalās muzicēšanā. Uzaicinu viņus nākt uz skatuves un muzicēt kopā ar mani. Es vienmēr skatos cilvēku sejās. Jūs ļoti daudz varat pateikt par cilvēku, tikai ielūkojoties viņa sejā, acīs, redzot, kā viņi sevi izpauž, kad runā un dzied. Vienā no mēģinājumiem es ieskatījos visās koristu sejās: viņi bija tik ļoti iekšā mūzikā, tik tiešā emocionālā kontaktā! Tas viss strāvoja no viņu būtības, no dziļuma. Tas ir visbrīnišķīgākais, kas vien var būt. Pilnu interviju lasiet: www.diena.lv