Kā uztvēri Baltijas Asamblejas balvas literatūrā saņemšanu? Kurš cits baltiešu rakstnieks, tavuprāt, to būtu pelnījis?
Balva man bija šoks! Nesekoju līdzi tam visam, biju pārsteigta. Protams, priecīga! Labprāt dotu to Janīnai Kursītei, ja viņa beidzot sasparotos savam pirmajam romānam. Manuprāt, viņai ir ko teikt un viņa ir īstena baltiete! Vai Franciskai Cimarei par Jersikas derību. Mariusam Ivaškevičam par Madagaskaru. Labi, pietiks saukt vārdus, daudzi ir pelnījuši.
Vai tavu grāmatu tematika un izteiksmes līdzekļi laika gaitā ir mainījušies?
«Neprasi zivij, kas ir ūdens» - ir tāds sakāmvārds. Vienīgais, ko varu - pēc ilga laika pārlasīt kādu savu darbu un ļoti skaidri ieraudzīt, kas tur paliekams, kas lieks.
Vai kā autori tevi primāri interesē eksistenciāli sarežģītas situācijas? Kādēļ tavas grāmatas ir visai sāpīgas un dramatiskas?
Es neizprotu šos jautājumus! Ja cilvēks, piemēram, uzņem filmu, tad par kādu Notikumu. Kamdēļ cita pēc tērēt līdzekļus un skatītāja dzīves laiku? Notikums taču ir sarežģīta situācija, nevis ikdiena. Un kas ir sāpīgs? Vai tas nepieder pie dzīves? To mēs katrs definējam savas pieredzes laukā. Alvis Hermanis nesen intervijā teica: katra cilvēka stāsts uz skatuves ir skumjš. Un kas ir dramatisks? Vai no grieķu vārda «darbība»? Kāpēc ne? Man gan liekas, ka manas grāmatas ir priecīgas, varbūt nedaudz smeldzīgas, bet pašos pamatos priecīgas.
Vai daudz kavējies pagātnē?
Pagātne man uzbrūk - ar smaržu, ar garšu, ar ainavām, ar atmiņu. Nez kāpēc tā vienmēr nes līdzi smeldzi. Laika jēdziens nes smeldzi. Labāk tās būtu mazāk. Vairāk vajag gleznot. Glezna nav lineāra. Mandala nav lineāra. Hieroglifā vienlaikus ir pagātne, tagadne un nākotne. Informācija ārpus laika dimensijas. Tā man patiktos domāt. Arī senajiem latvjiem bija cikliskais, gadskārtu laiks. Tagad ir lineārais. Ko padarīsi. Tomēr jācīnās ar laiku, nedrīkst padoties.
Kas tev ir rakstniecība - izziņas process vai terapija, vai aizraušanās, vai kas cits?
Domuveids. Izziņas process.
Kā tu vērtē šo ekonomiskās un politiskās krīzes periodu?
Manuprāt, brūk vecā ekonomiskā sistēma. Tas saistīts ar tehnoloģiju attīstību. Pasaule kļuvusi maza. Brīvais tirgus vairs ir vien nosaukums. Ja skatam Latviju un Eiropas Savienību - kāds tur brīvais tirgus? Kāda godīga konkurence? Labāk atklāti jāpasaka, ka palikt pie dzīvības esošajā ietvarā mēs varam tikai ar plānotu tirgu. Bet tas nozīmē, ka kaut kur ir centrs, kas noteiktu reģionu ieliek noteiktā plauktiņā. Būt par provinci nepatīk, bet alternatīvas nav - visu pasauli drīz vajadzēs plānot, ne tikai mazu reģionu. Šajā situācijā pieaug politiķu nozīmība. Tie atkal kļūst par cariem. Arī tas ir nepatīkami, bet fakts. Politiķis nozīmē fascinējošu varu ar visiem no tā izrietošajiem labumiem. Varbūt krīze attīrīs arī šo plauktu - paliks tie, kam patiešām var uzticēties, kas ar savu talantu palīdz pārējiem izkļūt no vilku bedrēm. Politiķim taču arī vajadzīgs talants, vai ne? Es te aprakstīju realitāti, kādu to redzu, lai gan tā man pašai nav pievilcīga. Pati pie sevis klusībā ceru uz maziem lauku tirdziņiem, kur pārdod svaigu, smaržīgu, ar savām rokām audzētu pārtiku, pašceptu maizi un Latvijas brūno govju pienu. Ticu uz mākslu, kas sagrauj robežas un attīra sārņus. Mīlu tīru zemi, tīru ūdeni, tīru gaisu. Tās, manuprāt, ir vienīgās cilvēktiesības.
Vai šobrīd jau top kāda jauna grāmata, un ja tā, tad par ko tā būs?
Stāsti iekrājušies, lieku kopā. Laiks ne tikai vīnam dara labu, bet arī stāstiem. Skatu cauri ar svaigu aci un uzreiz redzu, kas jāatmet.
Kādas ir tavas svarīgākās vērtības?
Tas man atgādina testu, ko pārsūta internetā, - sarindo dzīvniekus! Katrs dzīvnieks - kāds simbols. Cūka, cik atceros, bija nauda, aita - mīla, zirgs - ģimene, tīģeris - lepnums utt. Zirgs manā rindā bija pirmais - tātad ģimene! Tīģeris bija otrais. Instinktīvs tāds tests. Bet, ja atstājam mierā instinktus, tad svarīgākā vērtība man cilvēkā šķiet spēja pēkšņi ņemt un pacelties pāri tam pašam dzīvniekam sevī. Tur ir Dieva brīvība. Brīvība ir svarīgākā vērtība.
Ko tev nozīmē latvietība?
Latvietība - latviskā kultūra. Kultūra ir tas lauks, kur var mierīgi augt, kur var dzemdēt bērnus, cept maizi, art tīrumus, iet ciemos, domāt un runāt savā valodā. Kur var mirt un ieglabāties zemē, galu galā. Es to šķiru no mākslas. Mākslinieks ir traks un viens, bieži vien pats ārda to kultūru, viņam jābūt brīvam no kultūras, lai varētu to radīt. Kultūra ir infrastruktūra - reizē maize, vāze un grāmata. Esmu redzējusi reģionus, kur kultūra atkāpjas, piemēram, Grieķijas ziemeļi, no kuriem cilvēki aizplūst un pamet tukšus apgabalus, tukšas fabrikas. Amerikāņu režisora Harmonija Korina filma Gammo ir par Amerikas vidieni, ko pametusi kultūra, katram vajadzētu šo filmu redzēt. Kultūra ir tūkstošveide, piemēram, Latgales rikšotāji ir īstena latgaļu kultūra. Agrāk rikšotājs bija Latgales saimnieka lepnums. Tagad retais ar to nodarbojas. Ja man būtu nauda, es dotu to Latgales saimniekiem, lai audzē rikšotājus. Lai uzplaukst kultūra, tur blakus vienmēr būs arī maize, doma un skaistums.
Kas ir labākais, kas pēdējā laikā ar tevi noticis, ja vien šis jautājums nav pārāk privāts?
Katru dienu notiek kaut kas labs. Ja ņemam svētdienas - aizpagājušo svētdienu Gunāram (I.Ābeles dzīvesbiedrs gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte - M.C.) ar gaisa balonu vajadzēja vizināt Feldberga akmens sēklu Pedvālē. Redzējām Pedvāles ielejas, vēju, mākoņus, satikām mākslinieku Feldbergu, tas bija svētīgi. Vakar ar filmēšanas grupu bijām manā bērnības ciemā Īvānos - tajās mājās palikuši divi radiņi. Rudens izgrezno Latviju, šķūnīši sabrukuši, āboli kā paklāji, kaza un brikšņi. Bet Jāņonkulis ar Skaidrītstanti kurina krāsni un turas. Tas ir tik labi, ka viņi turas.