Imants Lancmanis, kura vārds jau garantē izstādei notikuma statusu, arī izsmeļoši formulē izvēlētos nosacījumus: «Izstādes mērķis: parādīt cilvēku neprātu, kura augstākā pakāpe ir karš un revolūcija. Glezniecības stils: konceptuālais romantisms. Darba metode: vīziju iemiesošana ar vēsturisko materiālu un analītisku fotostudiju palīdzību, katrai parādībai meklējot tās vienīgo, neatkārtojamo pirmtēlu. Izstāde veltīta: bijušajiem un nākamajiem upuriem.» (Imants Lancmanis. Piektais bauslis. Revolūcija un karš. Gleznu cikls. Katalogs. _Neputns_, 2009). Altāra poliptiha formā ietvertie piektā baušļa «Tev nebūs nokaut» pārkāpumi projicēti gan 1905.gada soda ekspedīcijās, gan Pirmā pasaules kara kaujaslaukā, gan Austroungārijas armijas absurdajā Galīcijas zemnieku slaktiņā. Neparasta un dialogu provocējoša ir izstādes norises vieta - dažādu laikmetu ieročiem, šaujampulvera paraugiem u.c. eksponātiem pieblīvētā Kara muzeja zāle. Lai cik nejēdzīga, karošana tomēr pavadījusi _homo sapiens_ kopš primitīvāko šķēpu un bultu laikiem, un autora pacifisms nav absolūts: «..bez kariem cilvēce būtu noslīkusi savos mēslos, jo karš nes līdzi atjaunotni: tā ir nācijas katarse.» (96.lpp.) Tā Lancmanis kataloga noslēgumā, intervējot pats sevi.
Dalī tilts Rundālē
Ne reizi vien mākslinieks uzsvēris, ka nevēlas iekļauties kāda šaura virziena, īpaši konceptuālisma vai hiperreālisma, rāmjos, praksē brīvi asimilējot kā Eiropas vecmeistaru stilistiku, tā jaunākas tendences. Arī sirreālismu, kura naturālistiski precīzais, bet zemapziņā un paradoksos balstītais piegājiens latviešu mākslā konstatēts reti, vairāk izceļot racionāli estetizētu glezniecisko formu. Pārvarot vēlīnā padomju meinstrīma dekoratīvi ekspresīvās klišejas, Lancmanis jau pasen izmanto detalizētu, iluzoru gleznojumu, kas nokratījis modernisma uzspiesto kiča zīmogu un lieliski lietojams saturiski didaktiska vēstījuma paušanai (vai ne tādēļ viņa darbi itin harmoniski iekļaujami laikmetīgās mākslas diskursos?). Sākotnēji neskaidrās asociācijas ar ģeniālo provokatoru - skandālistu Salvadoru Dalī arī ir konkretizējamas: 50.-60.gados Dalī piekoptais vēsturiskais žanrs (piemēram, darbi Kristofors Kolumbs atklāj Ameriku, 1958-1959, vai Tetuānas kauja, 1962), kas no rēbusiem pilnās murgu zonas pietuvinājās neoakadēmiskām alegorijām, nav tālu no Lancmaņa risinājumiem (Uzbrukums (Brusilova pārrāvums), Ceturtais Apokalipses jātnieks, 2007-2009). Sirreālistiskais mistifikācijas gars iekodēts kvazidokumentālos vēstījumos par diviem Latvijā nekad neuzceltiem pieminekļiem, vienam no kuriem tiltu Rundāles pagasta Sudmalu dīķī esot projektējis neviens cits kā Dalī. Viņa iecienītos paņēmienus atpazīstam gleznā Nogrimušais piemineklis (2007-2009), kurā aizmirstais kara mantojums slejas no dzelmes izkaisītu ķermenisku fragmentu formā.
Perfekcijas šoks
Lancmaņa izvirzītais uzdevums - parādīt kara un vardarbības postu, vienlaikus izvairoties no draņķīgas kino produkcijas tiražētajiem šausmu skatiem, var šķist teju neatrisināms, bet autors riskē, ķeroties pie klasiskajā mākslā aprobētajām netiešajām alūzijām un formālas perfekcijas. Nāvessoda ainās spoži spīd saule, karātavas ir bez virvēm, asins lāses pārvēršas košos fuksiju ziedos, bet mirstošie izstaro rāmu apskaidrību. Benžu un upuru, karotāju un novērotāju pozīcijās iegleznoti konkrēti laikabiedri, parasti - Lancmaņa kolēģi no Rundāles pils muzeja. Apliecinot XX gs. sākumā populāros tiešos dabas iespaidus pretstatā sacerēšanai no galvas, šāds fotogrāfisks paņēmiens vienlaikus efektīvi «transportē» personāžus citā laikā un vietā, skaudri liekot apzināties, ka (varbūt) ikviens noteiktos apstākļos var kļūt par slepkavu, upuri vai eņģeli.
Ieraugot tikai moralizējošo saturu, šķiet, tomēr būs aizšauts garām: «Galu galā esmu radījis gleznas, nevis kaut kādu politisku pretkara sacerējumu vai literāras pārdomas par revolūciju iekšējām pretrunām. Ja kam negribu piekrist, tas ir apgalvojums, ka mani nav interesējušas gleznieciskas problēmas, - tieši otrādi.» (Katalogs, 88.lpp.) Iluzorā (saturiskā) un gleznieciskā (formālā) elementa nošķīrums lielā mērā ir modernās mākslas evolūcijas balsts, ko apšauba šāda atkalapvienošanas stratēģija, cenšoties izvairīties kā no nepārvarētas tradīcijas balasta, tā no laikmetīgas konjunktūras slazdiem.