Pasaules kausa fināls Johannesburgā ir viens no gada visvairāk gaidītajiem notikumiem sportā. Par finālturnīrā DĀR valdošo atmosfēru, šķiet, vislabāk zina teikt tie, kuri ir klāt. Tāpēc arī zvanīju Latvijas valstsvienības centra aizsargam Denisam Ivanovam, kurš pārstāv vietējo Ajax. «Tagad trenējos Keiptaunā. Lai gan šeit finālturnīra spēles vairs nav paredzētas, tik un tā te visi runā tikai un vienīgi par futbolu - izsaka prognozes un slēdz derības.»
Prognozes par un pret
Prognozes ir viens no visbiežāk pieminētajiem vārdiem, taču prognozēšana ir arī nepateicīga padarīšana, jo nevienam taču nepatīk kļūdīties. Taču reizē tas ir ne tikai interesanti, bet arī vajadzīgi, lai tie, kas konkrētiem notikumiem līdzi seko mazāk, saprastu, ap ko lietas grozās. Galvenais, lai prognozēs ir racionālais grauds, jo uzminēt rezultātu tiešām laimējas tikai retajam. Ja būtu pretēji, tad mēs visi staigātu ar bieziem naudas makiem pēc kārtējiem laimestiem azartspēļu totalizatoros.
Prognožu ir kā biezs arī pirms fināla Nīderlande pret Spāniju. Dažs varbūt teiks, ka nebija grūti prognozēt šo komandu aizkļūšanu tik tālu, jo abas ir ar vārdu futbolā, taču netrūkst arī pretargumentu. 80 gadu ilgajā Pasaules kausa izcīņas vēsturē Eiropas komandas ne reizi nav uzvarējušas finālturnīrā, kas notiek ārpus Eiropas. Tātad greizi šāva tie, kas šoreiz nelika uz Eiropu. Pieļauju, tādu bija ne mazums. Taču tas galvenokārt tāpēc, ka ļoti spēcīgi bija Dienvidamerikas flagmaņi Brazīlija un Argentīna, daudz gaidīja no Āfrikas komandām, jo finālturnīrs pirmo reizi notika šajā kontinentā.
Nelīdzēja nedz afrikāņu emocionālais pacēlums, nedz Dienvidamerikas izcilās zvaigznes, kā Lionels Mesi un Kakā. Grozi kā gribi, taču labāk sekmējas spēcīgākajiem. Zem šī vārda, protams, paslēpts ļoti daudz, taču atslēgas punkti ir ne tikai zvaigznes un talanti, uz ko daža laba valstsvienība lika pārāk lielu akcentu, bet arī labs kolektīvs, pašatdeve, motivācija, taktiskā gudrība un disciplīna.
Līdz šim nedz Nīderlandes, nedz Spānijas futbolistiem nav izdevies iegūt Pasaules kausu. Nīderlande zaudēja finālā 1974. un 1978. gadā, bet Spānijas augstākais panākums ir ceturtā vieta 1950. gadā. Iepriekšējā finālturnīrā pirms četriem gadiem Nīderlande un Spānija nepārvarēja astotdaļfināla barjeru.
Kurš iesitīs vairāk
Spānijas izlasi sauca par favorīti, jo tā ir pašreizējā Eiropas čempione. Līdzīgi bija ar 2006. gada pasaules čempioni Itāliju, taču itāļi DĀR pat neizkļuva no grupas. Viegls sākums nebija arī spāņiem, jo turnīra pirmajā spēlē viņi zaudēja Šveicei. Spānijas valstsvienība ir izcila bumbas kontrolē, par ko var pateikties trijiem pasaules elites pussargiem Ksavi Ernandesam, Andresam Injestam un Ksavi Alonso. Sava artava arī tam, ka deviņi pamatsastāva vīri ikdienā spēlē kopā Spānijas superklubos Barcelona un Madrides Real.
Taču ar spēju saglabāt bumbu futbolā vien ir par maz, jo vajag gūt arī vārtus, bet ar ražīgu uzbrukumu spāņi pagaidām nepriecē. Ja labā fiziskajā formā būtu bijis uzbrucējs Fernando Torress, duetā ar Dāvidu Vilju viņi būtu nopietns bieds jebkuram. Vilja finālturnīrā guvis piecus no septiņiem komandas vārtiem, kas nozīmē, ka cits snaiperis tā arī nav pieteicies. Protams, briesmas var draudēt arī no citiem, taču Nīderlandes uzbrukums ar Vesliju Sneideru, Arjenu Robenu, Robinu van Persiju un Dirku Kuitu ir grūtāk paredzams un tāpēc - jo bīstamāks. Turklāt Nīderlande apliecinājusi arī stabilitāti aizsardzībā. Emocionālu lādiņu noteikti dos fakts, ka komanda uzvarējusi ne tikai visās astoņās kvalifikācijas spēlēs, bet arī visās sešās finālturnīrā DĀR. Kā redzat, argumentu par labu vienai vai otrai komandai netrūkst!