Pagaidām nezināmu iemeslu dēļ man ir svarīgi, ka, piemēram, _Ugunskurs sprakšķ_ ir uzzīmēts uz tāda paša balta kociņa un pakārts tādās pašās stieplītēs kā blakus uzgleznotais melnbaltais attēls, kurā redzams, kā tas izskatās, ka sprakšķ.
Arturs Bērziņš mūziku uzskata par vērtīgāko no mākslām, bet neesot muzikāls. Toties viņš prot zīmēt un gleznot. Tā nu mūsu acu priekšā ir vairākas gleznas, kurās attēlotas autoram tuvas un mīļas skaņas: klausītāji pirms koncertiem rosās un trokšņo, mūziķi uzskaņo instrumentus, īpašā skaņu telpa baznīcās un Salaspils memoriālā, dīzeļmotors, Gauja, jūra… Ir uzgleznots arī Artura Bērziņa kompaktdisku atskaņotājs un kā Džons Keidžs izpilda slaveno 4'33, kas izstādes atklāšanā piedzīvoja pirmatskaņojumu Nabaklab.
Lai lasītājs kaut puslīdz iztēlotos, kas notiek izstādē, daži paraugi: «Dīzeļa skaņa iepatikās pirms piecpadsmit gadiem. Īpaši patika Nissan un Ford dīzeļa skanējums. Modernie dīzeļi vairs neskan kā tie pirms 2000. gada ražotie. Pašlaik visbiežāk klausos VW 1,90.» Un uzgleznots laikam jau dīzeļa motors. Vai arī: «No visām upēm, pa kurām esmu laivojis, uz Gaujas skan vislabāk. Pēkšņi aizlaižas iztraucētas pīles.» No pīlēm, protams, redzamas tikai švīkas, jo viņas lido diezgan ātri.
Tad vēl: «Jūra vienmēr jebkuros apstākļos skan labi.» Un melnbaltais, pieticīgi strīpainais attēls ļauj mums paturēt visu sevī, neizaicinot neko konkrētu, ne ar krāsu, ne kaut kādiem formas jeb viļņu afektiem. Visa skatītāja pieredze ar jūru un tās skanēšanu rezonē tikai iekšā, ārā netiek. Varbūt no tā izstādē rodas spriegums, varbūt no kaut kā pavisam cita, bet pati glezniņa ir pavisam nekāda, redzams tikai tik, lai iesvārstītu.
Izstādei ir arī bonus track jeb papildu vai slēptais ieraksts - darbs, kurā attēlots atvērums no Viktora Peļevina romāna T. Ejiet paši un skatieties, vai arī teksts ar bildes starpniecību var ierezonēt skatītājā. Vai arī bilde parāda, ko tā nevar parādīt. Lai nu kā, no skatāmības un vizuālās izteiksmības viedokļa šī izstāde nav tik iespaidīga kā, manuprāt, visu laiku labākā Bērziņa Cenas tīreļa sērija, toties cilvēcīga un silta gan, ja tā var izteikties par it kā bezkaislīgo konceptuālismu, kam tā piestāv skaņu mākslas prioritāte.
Iespējams, Arturs Bērziņš par šo izstādi nedabūs Purvīša balvu, jo tai līdz šim nominēta izteikti reprezentabla māksla, nevis tāda, kas reprezentāciju kā mākslas funkciju analizētu vai apšaubītu. Šai izstādei varētu piešķirt vēl neiedibināto Jura Boiko vārdā nosaukto balvu, un, manuprāt, tas skan labi.