Līdzīgus sižetus dzīve piespēlē atkal un atkal. Lūk, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ziņo, ka policijai izdevies atrast Aleksandra Heibela gleznu Svētā ģimene (XIX gs. vidus), kas nozagta tieši no ekspozīcijas pirms 20 gadiem. Ne tik sen muzejam izdevās atgūt Jūlija Federa 1901. gadā gleznoto ainavu Jūras krasts pie Orro Igaunijā, kas kopš kara glabājusies kāda zviedra privātkolekcijā. Tagad abi mākslas darbi atkal būšot apskatāmi.
Līdzās priekam, ka brīnumi notiek, urda nekautrīgs jautājums - cik daudzi no mums konkrētās gleznas maz pamanītu, ja tās neizgaismotu attiecīgi «krimiķi»? Ne bez pamata, jo zināms taču, ka muzeju krājumi ir neizmērojami lielāki par iespējām tos izstādīt. Kāds pārsteigums daudziem bija, kad Ārzemju mākslas muzejs (kas nu pārtapis par Rīgas biržu) 2009. gadā pirmoreiz (!) izstādīja savā īpašumā esošo Goijas grafiku ciklu Kaprīzes. Labi, ne pirmo novilkumu, bet oforta tehnika ļauj darbus pavairot, nepārvēršot par reprodukcijām. Latviešu režisors Modris Tenisons stāsta, ka 70. gadu sākumā, lai iestudētu Lietuvā izrādi pēc Kaprīžu motīviem, braucis tās skatīties uz Maskavu. Varbūt kādam tā būs jādara atkal, jo darbus uz papīra diemžēl pārāk daudz gaismai rādīt nevarot. Tomēr tieši pašlaik aicina Tukuma muzejs - tam ir pašam savs Goija - albums Līdzības, kas publicēts Madridē 1891. gadā.
Bet ko nu par klasiķiem - viņu darbu iegulšanās muzeju kolekcijās nav tikai Latvijas, bet pasaules problēma. Elita Ansone portālā Arterritory stāsta, ka Teita muzejā Londonā skatāmi britu klasiķa Viljama Tērnera akvareļi, kas nekad nav bijuši izstādīti! Tagad tie ir komplektēti ar slavenākās latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas darbiem, kas arī publikai pieejami tikai tāpēc, ka to līdzšinējais īpašnieks pārdevis savu kolekciju muzejam «ar atlaidi» filantropijas vārdā. Starp citu, trīs no šīm grafikām nupat vēl bija redzamas Rīgā - izstādē Mecotintas laiks. Kurš pamanīja?
Maija Tabaka pēdējos gados veikusi varoņdarbu - vēlreiz uzgleznojusi savus slavenākos darbus, kuru atrašanās vieta nav zināma pat pašai māksliniecei - savulaik nopirkti, aizvesti, karājas kādā guļamistabā vai pat nozagti. Protams, šie nav tie paši darbi, arī māksliniece nav tāda pati - mēs redzam, teiksim, vēlīno Tabaku, tomēr vismaz uz laiku gleznas atkal ir ar mums. Populārais mākslinieks Normunds Brasliņš nesen atzinās, ka nokomplektēt pirmo personālizstādi nemaz nav bijis viegli - darbi izklīduši, un ne tikai Latvijā. Līdzīgus piemērus varētu saukt vēl ilgi - galu galā piekrītot Tabakas vairākkārt paustajai domai, ka latviešu mākslas darbu sporādiskā parādīšanās šur un tur, tāpat kā iegulšanās pa vienam citu valstu krātuvēs ne vienmēr ir «iešana pasaulē», par ko jāpriecājas. Par laikmetīgo mākslu nemaz nerunājot - ir jau izaugušas gan skatītāju, gan mākslinieku paaudzes, kas par 90. gadu instalācijām, piemēram, neko nezina. Jo pat tās, kas iepirktas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam, klusi dus noliktavās. Jo nekas daudz kopš pompozās projekta sākšanas un taisnprātīgās slēgšanas nav mainījies. Mākslas mums ir daudz, tikai neredzama.