Traģiskie notikumi Zolitūdē diemžēl liek secināt, ka priekšstati par Latviju kā, jā, trūcīgu, tomēr Rietumu vērtībām piederīgu valsti varētu būt pārāk optimistiski. Runa ir par to, ko notikušais atklāj domāšanas veidā.
Pirmkārt, izpratne par personīgo atbildību. Cik noprotams, iesaistītās puses nolēmušas īstenot taktiku «kamēr nav tiesas sprieduma, par vainīgu nevar atzīt». Juridiski tā ir. Tomēr vaina un atbildība nav viens un tas pats. Var minēt desmitiem starptautisku piemēru, kad uzņēmuma vadītājs atkāpjas no amata arī tad, ja ne viņš pats, bet kāds no viņa padotajiem ir rīkojies noziedzīgi, neētiski utt.
Nerakstīts uzvedības kodekss paredz - ja, piemēram, kādas lielas bankas reģionālās filiāles brokeris biržā ir nospēlējis viņam nepiederošu naudu, tad bankas vadītājs, kurš: a) šo brokeri, visticamāk, nekad dzīvē nav redzējis, b) zina, ka viņam personīgi tiesa nedraud, tomēr bieži uzņemas atbildību un savu posteni pamet.
Jo acīmredzot darbojas modelis - ja tu sevi uzskati par komandas līderi veiksmes brīžos (kuri daudzos gadījumos arī nav tieši tavs nopelns), tad tu nevari paslēpties aiz personīgajiem alibi, kad tevis vadītie cilvēki rīkojas slikti. Līdzīgi politikā - Rietumos regulāri demisionē, piemēram, ministri, kuri paši nav sastrādājuši cūcības, tomēr viņi neatgaiņājas ar ērcīgiem: «Vai jūs vispār zināt, cik daudz cilvēku strādā manas ministrijas struktūrās?!»
Latvijā šie kodeksi nedarbojas. Amatpersonas noraida aicinājumus demisionēt, norādot, ka paliek amatā, lai situāciju labotu. Tad gan jājautā, kāpēc tas nav paveikts iepriekš, - ja amatpersona saka, ka nav zinājusi par reālo situāciju, tad tas neko labu par šo amatpersonu neliecina. Neesam taču tik milzīga valsts. Savukārt uzņēmēji īsteno pieminēto modeli - «lai tiesa lemj», lai gan pastāv arī tādas atbildības demonstrēšanas formas kā aiziešana no konkrētā biznesa u. c.
Otrkārt, izpratne par kopējo atbildību, kas jo īpaši skumji, ja atceramies, ka Latvija ir maza sabiedrība, kur kopienas garu uzturēt teorētiski ir vieglāk. Proti, iesaistītās puses norāda, ka savā atbildības nogrieznī tās esot visu izdarījušas pareizi, vienlaikus dodot mājienu, ka citos gan, iespējams, pieļauti pārkāpumi. Šis formālisms neatbilst nerakstītam kodeksam, kas paredz - ja tu redzi, tev ir aizdomas, ka cits uzņēmumā, projektā, nozarē rīkojas slikti, tu neliec lietā slaveno «ne mana cūka, ne mana druva». Ne velti Rietumos ir whistleblower jēdziens un prakse, turklāt jāatgādina, ka nereti šie trauksmes cēlāji riskē ar savu materiālo labklājību, darba vietu utt. Ja pieņemam, ka t. s. neiejaukšanās taktika Latvijā ir ne tikai būvniecībā, tad jautājums ir: kas sagaida tik nogurušu (nav spēka cīnīties), iebaidītu (pats beigās būsi vien cietējs) sabiedrību?