Tas ir ievērojami labāks rādītājs nekā rezidentu depozītiem, kuru apjoms attiecībā pret iepriekšējo gadu samazinājies par 8,5%. Ar ko šī tendence skaidrojama, un vai Latvija arī turpmāk Baltijā saglabās līderes pozīciju nerezidentu naudas piesaistē?
Latvijā patlaban tiek noguldīti 70% no visiem nerezidentu noguldījumiem Baltijas valstīs. Taču par Baltijas līderi šo finanšu līdzekļu piesaistē mūsu valsts nav kļuvusi tikai pēdējo gadu laikā. Piemēram, arī 2000. gadā tieši Latvijas bankās bija koncentrēti 79% no Baltijas valstu kredītiestāžu piesaistītajiem nerezidentu depozītiem. Latvijas bankas Baltijas līderpozīcijas ir ieguvušas un nosargājušas ilgākā laika posmā. To ir veicinājuši vairāki apstākļi. Pirmkārt, Latvijas banku sektors jau 90. gadu sākumā bija skaitliski lielāks nekā kaimiņvalstīs, un Latvijas bankas meklēja tirgus nišas, kur attīstīties, jo vietējais tirgus nebija pietiekami liels. Loģisks risinājums bija finanšu pakalpojumu eksports, tāpēc vairākas bankas mērķtiecīgi virzīja stratēģiju uz to, lai piesaistītu nerezidentu klientus. Ne mazāk svarīgs ir arī Latvijas ģeogrāfiskais tuvums NVS un labās krievu valodas prasmes.
Nerezidentu klientu apkalpošana, kas rada ieņēmumus no komisijas maksām, ieguvumu no salīdzinoši lētāku resursu pieejamības, kā arī peļņu no valūtas konvertācijām, ir izdevīgs bizness gan bankām, kas tajā iesaistītas, gan valstij, jo šīs bankas kā ikviens veiksmīgs uzņēmums sniedz savu ieguldījumu valsts ekonomiskajā izaugsmē. Banku sniegtie pakalpojumi nerezidentiem ir būtiska Latvijas pakalpojumu eksporta sastāvdaļa. Jāmin arī netieši ekonomiskie efekti, no kuriem kā galvenais jāatzīmē nodokļu ieņēmumi valsts budžetā (gan ar darbaspēku saistītie nodokļi, gan uzņēmuma ienākuma un kapitāla pieauguma nodokļi).
Ņemot vērā iepriekš minētos ieguvumus, nav iemesla neatbalstīt šo tautsaimniecības nozari, jo īpaši, ņemot vērā tās salīdzinoši lielo pievienoto vērtību. Viens jautājums, ko būtu vērts uzdot valstiskā līmenī, ir - kā papildus izmanot šos nerezidentu klientus Latvijas ekonomikas attīstības veicināšanai, piemēram, stimulējot viņus Latvijā ne tikai izmantot banku pakalpojumus, bet izvietot šeit arī daļu sava biznesa.
Ar nerezidentu biznesa apkalpošanu ir saistīti gan iepriekš minētie ieguvumi, gan zināmi riski, un gan banku, gan valsts uzdevums ir šos riskus sabalansēt. Kā viens no biežāk pieminētajiem riskiem ir nerezidentu noguldījumu nestabilitāte, taču šo risku ir iespējams vadīt. To dara gan pašas bankas, izvietojot šos līdzekļus salīdzinoši likvīdos aktīvos, gan FKTK uzraudzības līmenī. Šajā aspektā, salīdzinot ar pirmskrīzes periodu, piemēram, 2007. gadu, ir vērojamas pozitīvas izmaiņas, jo noguldījumu termiņš ir mazliet palielinājies, turpretī aktīvu termiņš, kuros izvietoti līdzekļi, ir samazinājies. Cits risks jeb noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risks ir cieši saistīts ar nerezidentu līdzekļu plūsmu caur bankām. Arī šis risks ir jāvada bankām atbilstoši šī riska līmenim - jāiegulda investīcijas tādās jomās kā atbilstošas IT sistēmas, jāpieņem papildu darbinieki utt., savukārt FKTK ir jāveic atbilstoša uzraudzība. Līdz ar nerezidentu segmenta izaugsmi Latvijas banku nozarē ir augusi šī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riska vadīšana gan bankās, gan uzraudzības līmenī.
Nerezidentu finanšu līdzekļu apjomu Latvijas bankās ietekmē daudzi faktori, tostarp ārēji. Viens no tiem ir ekonomiskā situācija valstīs, kur darbojas šo klientu uzņēmumi. Tāpat nerezidentu līdzekļu apjomu ietekmē ar Latvijas banku nozari konkurējošās valstis, kā Kipra, Austrija, arī Luksemburga un Šveice, kuras vēsturiski ir ieņēmušas šo nišu. Taču patlaban nav acīmredzamu iemeslu, kāpēc nerezidentu finanšu līdzekļu pieauguma tendence Latvijas bankās nevarētu turpināties. To varētu veicināt gan iepriekš minētie ārējie faktori, gan pašas Latvijas turpmākā attīstība. Jāpiebilst, ka daudzas no bankām sadarbībā ar saviem klientiem piemēro individuālu pieeju un iegulda līdzekļus šīs sadarbības veidošanā, tādējādi arī iekšējie faktori ietekmē nākotnes izredzes.
*auditorkompānijas KPMG Baltics asociētā direktore