Cik garu distanci esat ieplānojis veikt?
Skriesim mazo - 5 km distanci ar lielākajiem bērniem, jo jaunāko atvasi sieva pieskatīs mājās. Piedalīsimies prieka pēc, skriet uz rezultātu man nav vēlēšanās. Lai gan esmu trenēts - hokejā nospēlēti 30 gadi, un pirms katras spēles iesildos mazā skrējienā, tomēr maratonam gatavojos - ik rītu noskrienu tos pašus piecus kilometrus. Iespējams, pēc hokeja karjeras beigām skriešanai būs lielāka loma manā dzīvē, piemēram, piedalīšos kādā triatlonā.
Vai hokejists var ēst visu, nesatraucoties par kalorijām?
Var, jo slodze laukumā ir liela. Es mēģinu ēst veselīgi - vien divas reizes gadā apmeklēju McDonald un tad dzeru arī kolu un spraitu. Savukārt ikdienā gāzētus dzērienus nelietoju nemaz, priekšroku dodu ūdenim un tējām. Tās dzeru daudz un bez cukura - gan zaļo, gan sarkano. No rītiem, ja ir laiks, gatavoju un ēdu auzu pārslu putru. Savukārt, ja ir svētki, tad - mannas biezputra ar ievārījumu, zinot, ka dienā ir daudz darāmā, lai nav jāsatraucas par kalorijām. Bet, tiklīdz jūtu, ka man svars nāk klāt, mainu ēdienkarti - ēdu gaļu ar salātiem vai kartupeļus ar salātiem.
Sekojot līdzi pasaules čempionāta spēlēm, tiešām it nemaz nenervozējat?
Nav jēgas nervozēt, no tā rezultāts nemainīsies. Man pašam šādu spēļu bijis daudz, tāpēc zinu - nervozēt nedrīkst. Ja būtu nervozs, nojūgtos prātā vai arī hokeju vairs sen nespēlētu, jo tas būtu apnicis. Spēles vēroju ar vēsu galvu - analizēju, kaut gan iekšējs uztraukums ir - gribu, lai puiši neizkrīt no A grupas.
Arī stress jums ir svešs?
Man ir liela ģimene, un stress, protams, ir. Mūsu laikmetā grūti saprast, kā pareizi jāaudzina bērni. Maniem vecākajiem bērniem ir ap četrpadsmit, bet mazākajai divi gadiņi. Zinu, ka, audzinot mazāko,, kaut ko noteikti darīšu citādāk. Pats galvenais bērnos attīstīt hobijus, lai tad, kad ir kāds stress vai cita nepatīkama situācija, viņiem ir kam pievērsties. Man ikdienas stress pazūd, kad uzlūkoju savu mazo meitiņu, viņa daudz smaida. Tāpat ikdienas problēmas pazūd, kad skatos labestības dienas raidījumus.
Sliktās emocijas izliekat sportā?
Sliktās emocijas sportā vairāk izliek fans, bet sportistam uz laukuma jābūt savaldīgam. Nedrīkstu rīkoties kā saniknots bullis, kas skrien ar galvu sienā, jo hokejs ir ātrākā spēle pasaulē, un lēmumi jāpieņem ātri. Pēc spēles gan varu ļauties emocijām. Melnie nāk virsū, ja esmu kļūdījes, tomēr, jo vecāks kļūstu, jo ātrāk šādas lietas aizmirstu. Zinu, ka nākamajā dienā atkal uzlēks saule. Izanalizēju sevi, tāpēc naktī aizmigt man nav problēmu. Miegs ir ļoti svarīgs labsajūtai, tāpēc pret to attiecos nopietni.
Vai uz laukuma uzsmaida veiksme, ja slidzābaku aizšņorē trijos mezglos?
Māņticības posmu esmu izdzīvojis. Man ir lietas, kuras pirms spēles mani mobilizē darbam. Agrāk, ja kādu vingrinājumu aizmirsu, tas traucēja koncentrēties spēlei. Bet kāda jēga mocīties par to, vai pirms spēles pareizi iesildījos? Ir taču jāspēlē. Ir gadījies kaut ko mājās aizmirst, bet man tā vairs nav traģēdija. Ja jāatgriežas mājās, nezvanu sievai, lai aizmirsto lietu padod pa logu. Tāpat, ja melns kaķis pārskrien pār ceļu un man tomēr galvā rosās - kas nu būs? -, pārmetu krustu. Kopš pesteļiem nepievēršu uzmanību, man dzīve ir kļuvusi vieglāka.
Jūs noteikti uz ielas atpazīst. Vai tas netraucē?
Atpazīst gan, bet Latvijā cilvēki nav uzbāzīgi - neskrien pakaļ ar jautājumiem par spēli. Drīzāk tīri emocionāli pienāk klāt - paspiež roku vai pasaka to, kas uz sirds. Visas attiecības, kas rit patīkamā līmenī, ir labas. Tas ir līdzīgi kā ar valodām - jo vairāk tās zini, jo labāk, jo vairāk cilvēku zinu, jo labāk. Dažreiz policisti piedod mazus ātruma pārkāpumus. Ir taču patīkami.
Sportista karjera nav ilga, vai domas par nākotni nerādās drūmās krāsās?
Skaidrs, ka, nobeidzot sportista karjeru, man gribēsies dzīvot tāpat kā līdz šim. Nav tā, ka hokejisti saņem milzīgu naudu, bet Latvijas līmenim šī nauda ir pietiekami normāla, lai ģimeni pabarotu un kredītu nomaksātu. Citām lietām algas gan nepietiek. Ja pietiktu, man sen būtu milzīgas investīcijas un es būtu kļuvis stāvus bagāts. Man ir 36 gadi un kā sportistam man ir pienākums domāt par nākotni, lai nav tā, ka, beidzoties hokeja gaitas, pēkšņi jājautā - ko lai es daru, ko es māku? Tomēr nākotnē izmisuma bedrē nesēdēšu - man ir šādas tādas reālas iestrādes.